Pēteris Blaus bija Latvijas žurnālists, politiķis un sabiedrisks darbinieks. Īsu laiku 1940. gadā bijis nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas deputāts, kā arī Latvijas sabiedrisko lietu ministrs un Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretārs.

Dzejnieka un žurnālista Pētera Blaua dēls.

Pēteris Blaus piedzima 1900. gada 23. augustā Ērgļu pagastā.

Mācījies Zēnu reālskolā.

No 1918. līdz 1921. gadam studēja arhitektūru Latvijas Universitātē.

Brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā Brīvības cīņu laikā. Vēlāk strādāja par žurnālistu.

Vienlaikus (no 1929. līdz 1940. gadam) bija rotas komandieris 5. Rīgas aizsargu pulkā,

Apbalvots ar

• 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,
• 4. šķiras Viestura ordeni,
• Aizsargu nopelnu krustu.

No 1937. līdz 1940. gadam bija "Jaunāko Ziņu" redaktors.

1934. gada 15. maijā piedalījās Ulmaņa apvērsumā — viņa pulka sakaru bataljons ieņēma Strādnieku namu un padzina SSS jeb Strādnieku sporta savienību.[3]

Latvijas okupācija un arests

No aptuveni 1936. gada Pēteris Blaus bija NKVD Rīgas rezidentūras aģents ar segvārdu "Sabiedriskais darbinieks" (krievu: Общественник).

Pēc padomju okupācijas sākuma 1940. gada jūnijā kļuva par sabiedrisko lietu ministru marionešu valdībā un sarakstīja līdzšinējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa atvadu runu.

Piedalījies jūlija organizētajās, nedemokrātiskajās Tautas Saeimas vēlēšanās Rīgas vēlēšanu apgabalā, ticis ievēlēts. Parakstījis dekrētu par vārdu "pilsonis" un "pilsone" lietošanu vārdu "kungs" un "kundze" vietā. Vēlāk daudz izpaltītāks bija - "biedrs" un "biedre".

Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS kļuvis par Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretāru.

1941. gadā, sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, aizbēdzis uz Baškīriju, kur 1943. gadā apcietināts un 1945. gada 15. maijā — notiesāts uz 15 gadiem par pretpadomju organizācijas "Latviešu centrs" izveidošanu un vadīšanu

Par īsto soda iemeslu tiek uzskatīts tas, ka Blaus ļāva no Latvijas aizbēgt savam draugam un priekštecim ministra amatā — Alfredam Jēkabam Bērziņam.

Pēteris Blaus tika atbrīvots no apcietinājuma 1955. gada maijā.

Viņš kļuva par korespondentu laikrakstu un radio redakcijā "Par atgriešanos Dzimtenē", kur strādājis līdz 1957. gada septembrim.

1956. gada 11. augustā PSRS Augstākā Tiesa konstatēja, ka "Latviešu centrs" nav pastāvējis un reabilitēja Blausu.

1957. gadā viņš kļuva par Latvijas Žurnālistu savienības organizācijas biroja (vēlāk — LPSR Žurnālistu savienības) vadītāju.

1959. gada 20. jūnijā PSKP CK komisijas pārstāvis Ļebedevs nacionālkomunistu sagrāves kampaņas ietvaros minēja arī Pēteri Blauu, kā rezultātā Blaus zaudēja amatus.

Miris 1971. gadā.

****

* 1900. VIII 24. Ērgļu pag. + 1971. I 06. Rīgā

                1918. beidzis Rīgas pilsētas reālskolu,

                1918. XI 06. Rīgas skolnieku rotas karavīrs,

                1919. I 03. atvaļināts,

                1919. V 22. Atsevišķā III bataljona karavīrs,

                1919. XI 12. Latvijas kara skolas Rotas (II) kadets,

                1920. V 20. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1920. V 20.,

                1920. V 20. Jelgavas kājnieku pulka Rotas (I) vada komandieris,

                1920. IX 27. Izlūku rotas vada komandieris,

                1921. II 19. Rotas (IV) jaunākais virsnieks,

                1921. III 31. Minumetēju komandas vada komandieris,

                1921. VI 30. Rotas (II) jaunākais virsnieks,

                1921. VIII 12. atvaļināts,

                1923. apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi,

                1928. apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas cīņu 10. gadu jubilejas medali,

                1928/1940. Aizsargu organizācijā,

                1930. apbalvots ar Aizsargu organizācijas Nopelnu Krustu,

                1930/1937. laikraksta „Jaunāko Ziņu” redaktors,

                1932. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa V šķiru # 2909,

                1933. apbalvots ar Somijas aizsargu „Aussioristi” krustu,

                1934/1940. Rīgas V aizsargu pulka Sakaru bataljona Rotas (III) komandieris,

                1937/1940. laikraksta „Jaunāko Ziņu” galvenais redaktors,

                1939. apbalvots ar Viestura ordeņa IV šķiru,

                1940.VI 21. Sabiedrisko lietu ministrs,

                1940/1941. LPSR AP sekretārs,

                1943. apcietināts un izsutīts.

                Avots:       LVVA 5601-1-797, 1640-1-522-39.;

                               „Latviešu periodika”, R., 1988.;

                               „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Valdības Vēstnesis” # 138/1940.;

                               V. Eichenbauma arhīvs # 4286.

***