Aleksandrs Puškins

Nekropoles atbalsts

Vieta ziņām par Atbalstītāju
Šeit iespējams ievietot 180px platu baneri.
Kā kļūt par Nekropole.info Atbalstītāju par baneriem.

Dzimšanas datums:
06.06.1799 šajā dienā dzimušie vai mirušie
Miršanas datums:
10.02.1837 šajā dienā dzimušie vai mirušie
Papildus vārdi:
Александр Сергеевич Пушкин Александр НКШП, Иван Петрович Белкин, Феофилакт Косичкин, P., Ст. Арз. (Старый Арзамасец), А. Б.
Kategorijas:
Aristokrāts, Dzejnieks, Masons, Muižnieks, Rakstnieks, Tulkotājs
Kapsēta:
Norādīt kapsētu
Pievieno šai personai bildi!

Aleksandrs Puškins ; 1799. gada 6. jūnijs — 1837. gada 10. februāris) bija krievu dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis, krievu literārās valodas reformators, vēsturiski kritisku sacerējumu autors. Puškins tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem krievu rakstniekiem un dzejniekiem,  Lai gan no "tīrās mākslas" viedokļa daudzi Puškina darbi ir izcili, no vēsturiski saturiskā viedokļa tie nereti jāvērtē ar zināmu skepsi, jo savus "daļēja krieva" (vectēvs- no Āfrikas nopirkts "moris") talantus veltījis nekritiskai Krievijas, patvaldības (lai uzsvērtu savu "seno unaristorātisko" izcelsmi) un "lielkrievu" slavināšanai,  ignorējot impērijas iekarošanas karu radīto postu, un pat vēsturiskos aprakstos- zinātniskus faktus.

Puškinu vēl dzīvam esot viņu sauca par ģēniju, un no 1820. gadu otrās puses sāka uzskatīt par "varenāko" krievu dzejnieku.Pats vīņs labprāt ap sevi šo  kultu uzturēja.

Puškins ir cēlies no senas aristokrātu dzimtas, kura pēc dzimtas hronikas leģendām ir cēlusies no "godīga vīra" Radšes, kurš bijis Aleksandra Ņevska laikabiedrs, savukārt vecvectēvs bija no Āfrikas (Etiopijas) nopirkts melnais vergs Hanibals (Ganibals), kurš savulaik uzdāvināts caram Pēterim I. Cars redzot Ganibala centību, radīja tam iespēju gūt inženiera izglītību, kā arī "apprecināja" ar krievu aristokrāti.

Puškins par savu dzimtu nereti rakstīja gan dzejā, gan prozā. Viņa senči Puškinam bija senas dzimtas paraugs, kura godprātīgi kalpo tēvzemei, bet neliecas dažādu varu vējos. Ne reizi vien savā dzejā Puškins vēršas pie Ābrama Petroviča Hannibala ( mātes dzimtas ciltstēvs), kurš bija Pētera I skolnieks un kalps, un vēlāk - kara inženieris un ģenerālis. Dzejnieka māte — Nadežda Osipovna (1775—1836), Hannibala mazmeita. Tēvs — Sergejs Ļvovičs (1767—1848), elites asvārdis un dzejnieks amatieris. Tēvocis — Vasilijs Ļvovičs (1766—1830), pazīstams dzejnieks. Aleksandram Puškinam bija arī māsa Olga un brālis — Ļevs.

Miris pēc divkaujas Sanktpēterburgā

***

Daudzu ar Puškinu saistītu cilvēku likteņi savijušies ar Latviju. Rīgā ir ciemojies Aleksandra Puškina tēvabrālis, dzejnieks, kurš atstājis jūsmīgas atmiņas par šo pilsētu.

Daugavpils cietoksnī apcietinājumā (1827–1831) atradās Puškina draugs Vilhelms Kihelbekers.

Ar Rīgu saistās drauga Antona Delviga un Puškina sievas dzimtu vēsture. Atrodoties trimdā Pleskavas guberņā, Puškins kala plānus bēgšanai uz ārzemēm caur Rīgu, bet viesojoties pie drauga Ļamonovas muižā, nokļuva pavisam tuvu tagadējai Latvijas teritorijai, no kuras šķīra tikai Ludzas upe.

Visi zina Annai Kernai veltīto nemirstīgo Puškina dzejoli “ Man prātā laimes brīdis senais”. Skaistule Anna bija Rīgas garnizona komandanta divīzijas ģenerāļa Jermolaja Kerna sieva. Puškina Trigorskas kaimiņu un draugu Vulfu – Osipovu ģimenes radiniece, kas 1825.gada vasarā bija atbraukusi apciemot tanti. Ir saglabājušās Puškina vēstules Kernai pēc viņu tikšanās Trigorskā. Annai Kernai kā dzejnieka mūzai Rīgā, Citadeles ielā, ir uzstādīts piemineklis.

Pirmais Aleksandra Puškina tulkotājs latviešu valodā bija tautas Atmodas laikmeta darbinieks Juris Alunāns, kurš savās “Dziesmiņās” (1867) ievietoja Puškina dzejoli “Dziesma”, bet viņa otrajā, pēc nāves izdotajā dzeju krājumā (1869) publicēti divi fragmenti no poēmas “Čigāni”. Tajā pašā gadā avīzē parādījās stāsta “Zārcinieks” tulkojums.

1877.g. atsevišķā izdevumā iznāca Kaudzītes Matīsa tulkotais “Gūstītais Kaukāzā”. Tajā manāma pieredzējuša rakstnieka un smalkjūtīga dzejnieka roka, tāpēc šis tulkojums pat mūsdienās nav zaudējis savu nozīmi.

Latviešu prese plaši atsaucās uz Puškina pieminekļa atklāšanu Maskavā 1880.gadā. Avīzes “Balss”, “Baltijas Vēstnesis” un “Dienas Lapa” publicēja rakstus par dzejnieka dzīvi, personību un daiļradi.

Rainis jau ģimnāzijas laikā bija sācis tulkot Puškina darbus “Skopais bruņinieks un “Boriss Godunovs”. Apcerējums par Puškinu kopā ar “Borisa Godunova” tulkojumu parādījās “Mājas Viesa Mēnešrakstā” 1898.gadā. Tas ir pirmais nopietnākais darbs latviešu valodā par Puškinu. Vēlāk Rainis atcerējās, ka rakstu viņš uzrakstījis Pleskavā: “Puškins, kurš jau kopš skolas gadiem man bija ļoti tuvs, tika man ar šo pirmo trimdu vēl vairāk tuvināts arī ārēji, jo arī viņš bija izsūtīts savā laikā uz šo pašu Pleskavas guberņu.”

1899. gadā Latvijā, tāpat kā visā Krievijas impērijā, plaši atzīmēja dzejnieka simtgadi. Parādījās raksti, dažādi materiāli, tulkojumi. Daudzi jaunie un topošie dzejnieki tos pētīja, lasīja Puškina dzeju un prozu gan oriģinālā, gan tulkojumos, gan tulkoja paši. Profesors K. Lautenbahs Tērbatas universitātē krievu valodā nolasīja referātu “Puškins latviešu literatūrā”.

1929. gadā kā dāvanu Puškina 130.dzimšanas dienai Kārlis Krūza sagatavoja izlasi – 167 dzejoļus.

Skolotājs un rakstnieks Eduards Mēklers (1884–1973) ir vienīgās latviski sarakstītās monogrāfijas par Puškinu autors. Pie darba, kas iznāca 1935. gadā, E. Mēklers strādāja apmēram 20 gadus. Šodien grāmata ir bibliogrāfisks retums. E. Mēklers iedziļinājās Puškina garīgajā pasaulē, pētīja viņa filozofiskos, reliģiskos, estētiskos uzskatus un izteica daudz vērā ņemamu atzinumu. Mēklers akcentēja Puškina universālismu, kas kopā ar daiļrades patiesi nacionālo pamatu padarīja viņu par pasaules nozīmes dzejnieku.

Par darba virsuzdevumu autors uzskatīja – pierādīt, ka Puškins ir pirmais starp krievu rakstniekiem.

Rēzeknē dzimis izcilais puškinists Jurijs Tiņanovs (1894–1943), kura divas grāmatas – par Aleksandru Puškinu un Vilhelmu Kihelbekeru tulkotas arī latviešu valodā. Rēzeknē darbojas Tiņanova muzejs, notikušas starptautiskas literatūrzinātnieku konferences – “Tiņanova lasījumi”.

Ļoti plaši Latvijā 1937.gadā tika atzīmēta Aleksandra Puškina nāves simtgade. Laikraksts “Brīvā Zeme” 12 .februārī rakstīja: “Vakardienas ”Jevgeņija Oņegina” izrāde Nacionālajā operā, izpārdotā namā, bija vienojusi lielā dzejnieka piemiņas cildināšanai visdažādāko tautību klausītājus. Uz skatuves Puškina krūšutēls lauru kokos. Svinīgo sarīkojumu atklāja Dailes teātra direktors Eduards Smiļģis, minēdams Puškina ģeniālās dzejas uzvaras gājienu kultūras pasaulē. Pēc tam dzejnieks Edvarts Virza referātā izsekoja Puškina personības un dzejas idejiskās attīstības posmus. Dziļas, oriģinālas domas Virza tērpj viņam vien piemītošā tēlainā, Puškina dzejas paraugu piebārstītā valodā.”

Edvarts Virza, kurš turpat vai visu Puškina dzeju zināja no galvas un bieži to citēja, tomēr nav tulkojis nevienu dzejoli. Virzas meita Amarillis reiz prasījusi mātei, kāpēc tēvs, kurš dievināja Puškinu, nekad nav viņu tulkojis, Elza Stērste atbildējusi: ,,Laikam neuzdrošinājās.”

Arī rakstnieks Viktors Eglītis ārkārtīgi augstu vērtēja Puškina māksliniecisko fantāziju un talantu un izmantoja citātus kā epigrāfus saviem sacerējumiem.

Dailes teātrī 1937.gadā iestudēja Jāņa Grota lugu “Puškins”, kuru papildināja Burkharda Sosāra dziesmas. Tā ir par pēdējo posmu Aleksandra Puškina dzīvē – par nelabvēļu intrigām, liktenīgo divkauju ar Dantesu un dzejnieka nāvi.

Aleksandra Puškina “Kopotu rakstu” (5 sēj.) izdevums tika pabeigts 1970. gadā. Rakstos ietverti 473 dzejoļi (līdz tam latviski bija tulkoti 250), tātad pāri par diviem simtiem tādu, kuri nekad nebija latviskoti. Liela daļa no agrāk pazīstamajiem dzejoļiem sniegta jaunos, labākos tulkojumos. Ārpusē atstāti fragmentārie, nepabeigtie darbi, kā arī grūti pārtulkojamās epigrammas, veltījumi, kuru saturs saprotams, vienīgi labi pārzinot tā laika literāro un sabiedrisko dzīvi.

Ojārs Vācietis, redkolēģijas loceklis, rakstīja: “Puškinu nevar tulkot katrs, kam to gribas darīt, un pat ne katrs, kam šķiet, ka viņam padodas. Līdz pilnībai izkoptā dzejas muzikalitāte, gandrīz vai rotaļīgi brīvais frāzes plūdums, puškiniskā vārda precizitāte – tās ir trīs barjeras, kuras jāpārvar vienlaicīgi.”

..

Edvarts Virza: “Bet pāri visām teorijām stāv Puškina mūžam zaļais dzīves koks. Viņš piederēja visiem tāpēc, ka nekas cilvēcīgais viņam nav bijis svešs, bet izredzēto pulkam tāpēc, ka ir izturējis pārbaudījumu augstākās tiesas priekšā, kur tiek svētīts cilvēka gars un cilvēka gara varenība.”

***

 

Bērna gados nākamais dzejnieks nerāda nekādas talanta pazīmes; tūļīgu un bailīgu, vecāki to ienīst. Vienīgie draugi viņam ir vecmāmuļa Marija Aļeksejevna, kas to valdzina ar vecu laiku stāstiem, un aukle Arīna Rodionovna, kas jau agri iekvēlina zēna fantāziju ar tautas eposiem, biļinām, pasakām, parunām un mīklām. Bez šīm abām sievietēm Puškinu mājā māca ārzemnieku skolotāji un guvernantes, bet mācības vāji sekmējas, tāpēc ka daži priekšmeti, piem., matemātika, skolēnam ir pretīgi. Ar devīto gadu Puškinam attīstās neapremdināma lasīšanas kāre; viņš iesāk ar Plutarhu un Homēru, tad pievēršas 17. un 18. gs. franču autoriem. 12 gadu vecumā viņš jau iesāk literāru darbu franču valodā, rakstīdams komēdijas tēva mājas teātrim. Puškina raksturs ir pārvērties: agrāk viņš dusmoja vecākus ar savu tūļību un flegmatismu, tagad tie vairs nekādi nevar apvaldīt viņa straujumu, stūrgalvību un spītību, tāpēc 1811 g. nodod licejā Carskoje Selo. Samērā lielā skolas iekārtas brīvība atļauj nodibināties skolēnu biedriskām attiecībām, no kurām rodas arī literāri pulciņi. Liceja laikā Puškins sadraudzējas arī ar toreiz iesākušās liberālās opozīcijas rosinātājiem gvardijas oficieriem Delvigu, Kuhelbekeru u. c., un drīz vien tiek to literārajā pulciņā par vadoni.

Pēc liceja beigšanas viņš iestājas literātu savienībā Arzamass, kas ved sīvu cīņu ar vecā virziena piekritējiem ,,šiškoviešiem”. Kalpodams ārlietu ministrijā, Puškins tiek Pēterburgas augstmaņu salonos un tur kaislīgi nododas tajos laikus parastajai uzdzīvei un orģijām. No galīga talanta panīkuma tukšajā sabiedrībā viņu glābj vienīgi sakari ar to inteliģences daļu, no kuras izaug dekabristu kustība. Ar dzēlīgām epigrammām un nelegāliem politiskiem dzejoļiem Puškins iegūst milzīgu slavu sabiedrībā, bet arī administrācijas aizdomas un vajāšanas, kuras nerimst visu viņa mūžu.

1820. gadā viņu izsūta trimdā uz dienvidiem. Arī tur viņš piekopj trakulīgu dzīvi un zobojas par saviem priekšniekiem.

Par šādu dzejiskumu nevietā un citiem nedarbiem Puškinu izslēdz no ierēdniecības un nosūta trimdā uz Mihailovskas sādžu Pleskavas guberņā, kur vecāki viņu saņem ļoti nelaipni. Te viņš dzīvo savas vecās aukles apgādībā un vietējā muižnieku priekšnieka un mācītāja stingrā uzraudzībā. Ar draugu gādību beidzot no trimdas atsvabināts, Puškins tomēr nevar brīvi strādāt, jo divkārša cenzūra uzmana katru viņa rindu. Nemitīgi vajāts un satracināts, viņš gan krīt pesimismā, gan atkal metas nevaldāmas uzdzīves mutuļos.

1831. gadā Puškins apprec Gončarovu, pēc tam ar dažiem patriotiskiem slavinājuma dzejoļiem izkaulē nelielu kroņa vietu un nododas vēstures pētījumiem, ar kuriem izkalpo prāvāku algu un kambarjunkura činu. Bet skaistules sievas greznības kāre un dzīve augstākās aprindās iedzen viņu parādos un citās nemitīgās likstās, viņš uzsāk dažādus nesekmīgus komerciālus veikalus un paliek. tik nervozi jūtelīgs, ka vajadzīgs tikai kaut kāds niecīgs iemesls, lai notiktu katastrofa Kad kāds tukšs lielās pasaules frants Dantess sāk lakstoties ap viņa sievu, Puškins to izaicina divkaujā un 1821. gada 22. Janvārī, nāvīgi ievainots, nomirst pēc divām dienām.

Puškina vēstures pētījumi (Pugačova dumpja vēsture, Pētera Lielā vēsture) uzrakstīti korektā stilā un literāri vērtīgi. Zinātniskā nozīme tiem niecīga, jo autors nav pieskāries tiem sociālajiem un politiskajiem apstākļiem, kas pamatos rāda vēsturiskas personas un notikumus.

Kā politisks domātājs Puškins nav stādāms augstu. Visas cerības viņš allaž liek uz valsts varu un patvaldību. Savu muižnieka dzimumu viņš ciena ārkārtīgi, šķiras psiholoģija un ideoloģija nosaka arī viņa politiskos principus.

Nikolajam I iesniegtā audzināšanas reformas projektā Puškins ar neaprobežotu pakalpību sašausminās par citreizējo dekabristu kustību un liberālajām idejām, no kurām tā izaugusi. Pēršanu kara skolās viņš gluži neaizstāv, bet aiz visai kurioziem motīviem: lai pārāk mežonīga audzināšana nepadarītu par bendēm tos, kuriem būs tiesības pērt un rungām dauzīt zaldātus.

Iespējams, ka tā Puškins gribējis iegūt Nikolaja labvēlību un nodrošināt sev vietu augstākajās aristokrātijas aprindās, pēc kā visu mūžu tā ilgojies, bet par augstu politisku saprātu un arī morālisku kvalitāti tā tomēr neliecina.

Mantojums, ko viņš atstājis krievu un pasaules rakstniecībai, ir milzīgs. Iesācis kā klasiķu un Bairona atdarinātājs, kā dzejas rotaļnieks, viņš drīz vien atrod pats sevi; izmantodams visu, ko pirms viņa aizsniegusi krievu dzeja, izskaņo to nepieredzēti daiļi un beidzot parāda jaunu ceļu - uz reālismu, kas ciešos sakaros ar krievu tautas dzīvi pilsētā un sādžā. Viņš rada savu skolu, visi tā laika un arī nākamās paaudzes dzejnieki lielākā vai mazākā mērā ir viņa mācekļi. Pat paša bijušie skolotāji mācās no viņa. Mazāk Puškinam seko saturā, kā panta meistarībā. Viņa lirikā izskan visa Krievija, te nevaldāmā līksmē, te atkal klusās skumjās, kas uz mūža beigām tiek arvien dzirdamākas. Pilnīgi pareizs literatūrvēsturnieku spriedums, ka tikai ar Puškinu sākas īstā krievu rakstniecība.

***

Avots: wikipedia.org, Latvijas Zinātņu akdēmija,  Inta Šmitiņa "Puškins un Latvija", LIIS "Pasaules Literatūra"

Avoti: wikipedia.org

Šai personai nav pievienots neviens sludinājums.

Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datums
Надежда ПушкинаMāte02.07.177529.03.1836
Григорий ПушкинDēls14.05.183505.07.1905
Мария ГартунгMeita19.05.183207.03.1919
Natalja GontscharowaSieva08.09.181208.12.1863
Абрам ГаннибалVectēvs25.05.1781
Žoržs DantessAttāls radinieks, Paziņa05.02.181202.11.1895
Vasily PushkinAttāls radinieks08.05.176601.09.1830
Иван ГаннибалAttāls radinieks05.06.173712.10.1801
Natalija GontscharowaAttāls radinieks16.06.188117.10.1962
Алексей ВульфDraugs29.12.180529.04.1881
Vilhelms KihelbekersDraugs10.06.179700.00.1846
Aleksandrs ŠiškovsDraugs00.00.179900.00.1832
Анна АндроDraugs11.08.180818.12.1888
Василий Андреевич ЖуковскийDraugs29.01.178312.04.1852
Anna KernDraugs22.02.180027.05.1879
Alexander von BenckendorffPaziņa23.06.178123.09.1844
Vladimirs DālsPaziņa22.11.180104.10.1872