Andreas Antonius Maria "Dries" van Agt (1931. gada 2. februāris – 2024. gada 5. februāris) bija Nīderlandes politiķis, jurists un diplomāts, kurš ieņēma Nīderlandes premjerministra amatu no 1977. gada 19. decembra līdz 1982. gada 4. novembrim.

Viņš bija ievērojams Katoļu Tautas partijas (KVP) un vēlāk tās pēcteces partijas Kristīgo demokrātu aicinājums (CDA) līderis.

Van Agts studējis jurisprudenci Neimegenas Radboudas universitātē, iegūstot tiesību zinātņu maģistra grādu un strādājis par kriminālās aizsardzības juristu Eindhovenā no 1955. gada septembra līdz 1957. gada decembrim un par ierēdni Lauksaimniecības un Zivsaimniecības un Tieslietu ministrijā no 1957. gada decembra līdz janvārim.

1968. Van Agt strādāja par krimināltiesību un kriminālprocesa profesoru savā alma mater no 1968. gada janvāra līdz 1971. gada jūlijam un strādāja par tiesnesi Ārnhemas apgabaltiesā no 1970. gada aprīļa līdz 1971. gada maijam.

Pēc 1971. gada ievēlēšanas Van Agts bija iecelts par tieslietu ministru Biesheuvel I kabinetā un stājās amatā 1971. gada 6. jūlijā.

Van Agts tika ievēlēts par Pārstāvju palātas locekli pēc 1972. gada vēlēšanām, strādājot no 1973. gada 23. janvāra līdz 1973. gada 22. aprīlim.
Pēc 1972.–1973. 1973. gada kabineta veidošana Van Agts turpināja strādāt par tieslietu ministra amatu Den Uila kabinetā, kā arī kļuva par premjerministra vietnieku, stājoties amatā 1973. gada 11. maijā.
Van Agts 1976. gada 10. decembrī tika izvēlēts par pirmo vadītāju un līsttrekkeru (augstāko kandidātu). jaunizveidotā kristīgo demokrātu apelācija 1977. gada vēlēšanām.

Pēc vēlēšanām Van Agts atgriezās kā Pārstāvju palātas loceklis un kļuva par parlamenta vadītāju, stājoties amatā 1977. gada 8. jūnijā, un pēc tam 1977. gada 8. septembrī atkāpās no amata.

1977. gadā tika izveidots kabinets ar liberāļu līderi Hansu Vīgelu Van Agtu, kas izveidoja Van Agt I kabinetu un kļuva par Nīderlandes premjerministru, stājoties amatā 1977. gada 19. decembrī.

1981. gada ievēlēšanas laikā Van Agts atkal ieņēma vadītāja amatu un pēc 1981. gada kabineta izveidošanas kopā ar savu priekšteci premjerministra leiboristu vadītāju Džopu den Uilu izveidoja Van Agt II kabinetu un turpināja ieņemt premjerministra amatu otro termiņu. Ministru kabineta pilnvaru termiņš bija tikai septiņi mēneši, un to aizstāja pagaidu kabinets Van Agt III, Van Agt turpinot ieņemt premjerministra amatu un pildot arī ārlietu ministra pienākumus, stājoties amatā 1982. gada 29. maijā.

1982. gada vēlēšanām Van Agt vēlreiz ieņēma lijsttrekkera amatu, bet neilgi pēc tam negaidīti paziņoja, ka atkāpjas no vadītāja amata un ka vairs nestrādās premjerministra amatā. Van Agts pameta amatu pēc Lubbers I kabineta uzstādīšanas 1982. gada 4. novembrī, taču turpināja strādāt Pārstāvju palātā kā aizmugure.

Van Agts turpināja aktīvi darboties politikā un 1983. gada maijā tika iecelts par nākamo Ziemeļbrabantes karalienes komisāru, kurš stājās amatā 1983. gada 1. jūnijā. 1986. gada decembrī Van Agts tika iecelts par Eiropas Savienības vēstnieku Japānā, pildot pienākumus no 1987. gada 1. janvāra līdz 1. 1990. gada janvārī, kad viņš tika iecelts par Eiropas Savienības vēstnieku ASV, strādājot līdz 1995. gada 1. aprīlim.

Van Agts aizgāja no aktīvās politikas 64 gadu vecumā un kļuva aktīvs publiskajā sektorā kā bezpeļņas vadītājs vairākās valsts komisijās un padomēs.

Valdības vārdā no 1996. gada februāra līdz 2004. gada maijam viņš bija arī izcils viesprofesors starptautisko attiecību, miera un konfliktu pētījumos un valdības studijās Apvienoto Nāciju Organizācijas Universitātē, Kvanseja Gakuina Universitātē, Kioto Universitātē un Ritsumeikanas Universitātē. Van Agts turpināja aktīvi darboties publiskajā sektorā un strādāja par pretkara kustības, cilvēktiesību un divu valstu risinājuma Izraēlas un Palestīnas konflikta aizstāvi, lobētāju un aktīvistu.

Van Agts bija pazīstams ar savām prasmīga debatētāja un sarunu vedēja spējām. Viņa premjera laikā viņa kabineti bija atbildīgi par vairākām nozīmīgām valsts sektora un civildienesta reformām un turpmāku deficīta samazināšanu pēc lejupslīdes 1980. gados. Van Agts kā valstsvīrs turpināja komentēt politiskās lietas, līdz 2019. gada maijā pārcieta smagu insultu, kā rezultātā viņam bija jāveic rehabilitācija.

Pēc Pjeta de Jonga nāves 2016. gada jūlijā, viņš ieguva atzinību kā vecākais dzīvais un agrākais bijušais premjerministrs līdz pat savai nāvei 2024. gada februārī.

Privātā dzīve

Van Agts bija pazīstams ar savu arhaisko valodu un sarežģīto izteikšanās veidu. 

1958. gadā viņš apprecējās ar Eiženiju Krekelbergu (1930-2024), un viņiem bija trīs bērni un septiņi mazbērni, tostarp profesionāla riteņbraucēja Eva van Agta. Van Agts bija riteņbraukšanas entuziasts. Viņš vairākas reizes piedalījās Tour de France un vairākas reizes tika redzēts televīzijā riteņbraukšanas ekipējumā.

1979. gada 4. jūnijā viņš piedalījās vienpadsmit pilsētu velotūrē.

2012. gadā viņš pievienojās Starptautiskā ģimenes vēstures muzeja konsultatīvajai padomei. Van Agts līdz savai nāvei dzīvoja Heilig Landstichting, netālu no Neimegenas.

Van Agtam un viņa sievai bija sarunāta "plānota nāve" - eitanāzija 2024. gada 5. februārī, trīs dienas pēc viņa 93. dzimšanas dienas. Pēc ģimenes teiktā, pāris nomira, sadevušies rokās. Dubultā eitanāzija: bijušais Nīderlandes premjerministrs mirst roku rokā ar sievu Driess un Eugenie van Agt, abi 93 gadus veci, nomira. Nīderlandē pieaug to pāru skaits, kuri izvēlās kopīgu mūža galu.

Van Agts iepriekš bija cietis no novājinošas smadzeņu asiņošanas - insulta, publiski uzstājoties 2019. gadā. Lai gan pēc insulta viņš pamazām daļēji atveseļojās, veselības stāvoklis visu laiku bija nestabils.

Kā vēsta Nīderlandes mediji, katoļu bijušais Nīderlandes premjerministrs Drīss van Agts ir miris no eitanāzijas, roku rokā ar savu sievu Eiženiju. Viņiem abiem bija 93 gadi. Viņi tika apglabāti privāti ģimenes un citu tuvāko personu šaurā lokā 2024. gada 8. februārī, un tikai pēc tam nākamajā dienā tika publiski paziņots par viņu nāvi. 

Jans Terlovs un Hanss Vīgels bija starp bēru dievkalpojuma dalībniekiem.

Viņu nāve pagājušajā pirmdienā tiek uzskatīta par daļu no Nīderlandē pieaugošās "dueta eitanāzijas" tendences.

Lai gan joprojām reti sastopama, pāru eitanāzija pirmo reizi tika atzīmēta visu gadījumu pārskatā 2020. gadā, kad:

• 26 cilvēkiem vienlaikus tika piešķirta eitanāzija ar viņu dzīvesbiedriem,
• nākamajā gadā to skaits pieauga līdz 32,
• bet 2022. gadā — jau līdz 58.

Saskaņā ar Nīderlandes plašsaziņas līdzekļiem, van Agts, premjerministrs no 1977. līdz 1982. gadam un pirmais Kristīgo demokrātu pārstāvošais partijas vadītājs, bija katolis, vienmēr izvēlējās savu ceļu kopā ar savu 70 gadus veco sievu, kuru viņš vienmēr sauca. "mana meitene".

Tiesību forums, propalestīniešu grupējums, kuru Van Agts izveidoja savos vēlākajos, vairāk kreisi noskaņotajos gados, pagājušajā nedēļā paziņoja par viņu nāvi "kopā un roku rokā". Režisors Džerards Džonkmens raidorganizācijai NOS sacīja, ka abi ir ļoti slimi, taču "nevarēja iztikt viens bez otra". Van Agts nekad nebija pilnībā atguvies no smadzeņu asinsizplūduma 2019. gadā.

Elke Swart, Expertisecentrum Euthanasie, kas Nīderlandē izpilda eitanāzijas vēlmes aptuveni 1000 cilvēku gadā, pārstāve Elke Swart sacīja, ka visi pāra lūgumi pēc palīdzības nāves tika pārbaudīti atbilstoši stingrām prasībām individuāli, nevis kopā.

"Interese par to pieaug, taču tas joprojām notiek reti," viņa sacīja. "Tā ir tīra iespēja, ka divi cilvēki vienlaikus cieš nepanesami, bez izredzēm uz atvieglojumu ... un ka viņi abi vēlas eitanāziju."

Vienlaikus tiek atzīme tendence, lai Nīderlande paplašinātu eitanāzijas noteikumus, lai noteikumos ietvertu visu vecumu nedziedējamus bērnus.

Eitanāzija un pašnāvības palīdzības sniegšana Nīderlandē ir likumīga kopš 2002. gada sešu apstākļu dēļ, tostarp,

• nepanesamas ciešanas,
• bez izredzes uz atvieglojumu
• ilgstoša, neatkarīga nāves vēlme.

Vēlme jāapstiprina otram speciālistam, un vairumā gadījumu ģimenes ārsts veic to mājās.

Lai gan pāri veido niecīgu procentuālo daļu no eitanāzijas izraisītiem nāves gadījumiem – 8720 gadījumiem jeb 5,1% no visiem Nīderlandes nāves gadījumiem 2022. gadā, Fransjena van ter Bēka, kura vada NVVE eitanāzijas atbalstītāju fondu, sacīja, ka daudzi cilvēki pauž šo vēlmi, piebilstot, ka tas nenotiek ļoti bieži, jo tas nav viegls ceļš uz šādu izvēli.