Gorbačova līdzgaitnieks, perstroikas viens no līderiem, PSRS ārlietu ministrs, Grūzijas prezidents.

Te vēsturiskā Ševarnadzes runa PSRS Tautas deputātu kongresā :

Ševarnadze bija tas, kurš pasauli no Kremļa kongresu pils tribīnes brīdināja, ka totalitārie spēki PSRS nav zaudējuši  savu spēku un gaida brīdi, kad atgriezties uz politiskās skatuves.

Ševarnadze no 1972. līdz 1985.gadam ieņēma Gruzijas PSR Komunistiskās partijas pirmā sekretāra amatu. Gorbačova ēras laikā Ševarnadze ieņēma PSRS ārlietu ministra amatu, bet neatkarīgas Gruzijas prezidenta amatu - no 1995.gada līdz 2003.gada 23.novembrim, kad viņš atkāpās "Rožu revolūcijas" masveida protestu iespaidā.

Eduards Ševardnadze – varonis bez slavas

Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze ir dzīvojis dažādās dzīves. Bijis čekas un Komunistu partijas augsta amatpersona. PSRS ārlietu ministrs. Vēlāk savas valsts glābējs no pilsoņu kara. Taču viņa popularitāte un panākumi ir vēsture.

Viņš nav devies trimdā jeb aizmucis uz rietumiem, kaut gan līdzekļi to atļautu. Eduards Ševardnadze dzīvo tajā pat valdības ēku kompleksā, no kura agrāk viņš mazo Gruziju iezīmēja rietumu ģeopolitikas kartē kā stratēģiski nozīmīgu objektu. Atšķirība ir tā, ka viņu ieskauj atmiņas – vecas fotogrāfijas, kas vēsta par izcilu diplomāta un politiķa karjeru, nevis aktīva valsts vadītāja dzīve.

Sargāts un nopelts

2003. gada nogalē cilvēki Gruzijas ielās prasīja viņa atkāpšanos, apvainojot prezidentu vēlēšanu rezultātu viltošanā. Kaut kas līdzīgs šajā zemē jau ir piedzīvots 2001.gadā. Toreiz Gruzijas iedzīvotāji bija sašutuši par korupcijas skandālu valdībā, apvainojot Ševardnadzi, ka viņš piesedz augstu amatpersonu kukuļņemšanu un arī pašam nebūt nav tīras rokas un sirdsapziņa. Toreiz prezidentam izdevās saglabāt varu un kontroli valstī. Kā stāsta izdevuma “The Wall Street Journal” žurnālists Stīvs Levins, kuram izdevies tikties ar bijušo līderi, katra diena, ko Ševardznadze pavada mājās pie televizora, atgādina kādā nežēlastībā viņš kritis. Viņa skolnieks politikā Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili godam turēja  vārdu, nodrošinot savam priekšgājējam apsardzi un normālus dzīves apstākļus. Divus stāvus augsto rezidenci apvij liels mūris un simtgadīgi koki. Tai pat laikā neviens ziņu izlaidums neizpalika, kurā toreiz jaunais vadonis neapvainotu veco valsts nozagšanā un savas tautas nabadzībā. Sākumā arī Saakašvili mita šajā pat kompleksā un viņa fiziskā klātbūtne nebūt neatviegloja Ševardnadzes domas. Kad žurnālisti 2004. gadā jaunajam prezidentam jautājuši vai tiešām Eduards Ševardnadze neko labu Gruzijai nav izdarījis, Saakašvili teicis – “Kaut kas jau ir. Taču sliktā ir daudz vairāk. Politiķis nav gleznotājs, kurš var radīt dažas sliktas un dažas labas gleznas. Politiķa darbu vērtē kopumā.”

Ševardnadzes laiks

Dzimis 1928.gadā Komunistiskās partijas rindām Eduards Ševardnadze pievienojās jau 1946.gadā. Par Gruzijas komunistu līderi viņš kļuva 1972.gadā. PSRS ārlietu ministra amatā pabija no 1985. – 1990.gadam. Liberāli domājošais Ševardnadze paredzēja aukstā kara beigas, dzelzs priekškara krišanu un padomju režīma beigas. Viņš bija “labais zēns” valstī, ko bijušais ASV prezidents Rolands Reigans nodēvēja par “ļaunuma impēriju”. Labus vārdus par viņu var dzirdēt Afganistānā, jo tieši Ševardnadze panāca padomju karaspēka izvešanu. Taču ar vislielāko sirsnību viņu atceras Vācija. Ja izteiktos tēlaini – Eduards Ševardnadze nojauca Berlīnes mūri un atkal apvienoja karā sadalīto tautu. Šodien Vācijas valdība viņam piedāvā šo zemi saukt par savējo. No tā Ševardnadze ir atteicies, taču nenoliedz iespēju, ka tuvākā laikā Vācijas augstskolās varētu lasīt lekcijas. 

1992.gadā viņš, nebaidoties doties zem lodēm, tikt sagūstītam vai ievainotam savā zemē novērsa pilsoņu karu. Gruzija tapa par pozitīvu kontrastu savu dienvidu un austrumu kaimiņu starpā. Ševardnadze nodibināja labas attiecības ar Uzbekistānas valdību, kas panāca, lai nafta uz Turciju tecētu tieši caur viņu zemēm. Naftas vads bija viens no draudzības iemesliem ar Savienotajām valstīm un konflikts ar Krieviju. Par Ševardnadzes pārlieku lielo iztapību ASV Krievijā stāstīja anekdoti –

Bušs sāk karu Antarktīdā. Gruzijas prezidents Ševardnadze. atbalstot šo atbrīvošanas operāciju, davāja brīvību visiem Tbilisi zvēru dārza pingvīniem.

Arī par attiecībām ar Krieviju tiek stāstītas anekdotes gan pašā Gruzijā, jo ne jau tikai naftas vads kremt Putina sirdi, bet pārliecība, ka Gruzijas valdība atbalsta teroristus –

 Krievijas prezidenta Putina 50 gadu jubilejā Ševardnadze viņam uzdāvina 50 arābu rikšotājus, kas labi skrien pa kalniem ar automātiem.

Taču nedz naftas vads, nedz ciešā draudzība ar Ameriku nespēja novērst faktu, ka padomju laikos plaukstošā Gruzija kļuva ar vien nabagāka, bet ierēdņi arvien korumpētāki. Ar šo sērgu Ševardnadze galā netika. Bijušais prezidents ir pārdzīvojis 2 bruņotus uzbrukumus, vienu bumbas sprādzienu un mēģinājumu uzbrukt viņa eskortam.

Viņš rakstot memuārus gruzīnu valodā, taču kuram gan būšot interese tos lasīt. Ševardznadze stāsta par vēstuli, kuru pēc atkāpšanās saņēmis no sava drauga Džordža Buša. ASV līderis tajā uzskaitot piecus viņa sasniegumus, tai skaitā PSRS sabrukšanu, taču tas, ka viņš pratis aiziet mierīgi, esot pats lielākais. Lūk ko viņš stāsta par to vakaru parlamentā, kad sākot savu inaugurācijas runu, zālē ielauzušies protestētāji un miesassargi viņu aizveduši. – “Tajā vakarā es izsludināju ārkārtas stāvokli. Jūs zināt, ko nozīmē ārkārtas stāvoklis? No vienas puses neapbruņoti cilvēki, no otras valsts ar ieročiem un policiju. Es par to domāju visu nakti. Būs asins izliešana, es sev sacīju. Tad izlēmumu, ka tautas asinis man nav vajadzīgas. Būs labāk, ja es iešu un ļaušu viņiem visu pārņemt. Tas drosmīgākais lēmums visā manā mūžā.”

Zanda Radziņa. Nekropole.info 

***