Ernsts Tēlmanis  bija Vācijas Komunistiskās partijas līderis Veimāras republikā.

Dzimis Hamburgā.

1903. gadā iestājies Vācijas Sociāldemokrātiskā partijā (VSPD). Laika posmā no 1904. līdz 1913. gadam Tēlmanis pelnījis iztiku strādājot par kurinātāju uz preču kuģa.

1915. gadā iesaukts karadienestā, piedalījies Pirmajā pasaules karā. Dienot nodarbojies ar politisko aģitāciju.

1917. gadā Tēlmanis pievienojās Vācijas Neatkarīgajai sociāldemokrātiskajai partijai (VNSDP). Dienu pirms Novembra revolūcijas dezertējis no armijas.

Revolūcijas laikā Tēlmanis bija Strādnieku un kareivju padomes loceklis.

No 1919. gada viņš vadīja VNSDP Hamburgas nodaļu.

1920. gadā Tēlmaņa vadībā daļa no Hamburgas VNSDP nodaļas biedriem iestājās Vācijas Komunistiskajā partijā (VKP). Tajā pašā gadā viņš kļuva par VKP Hamburgas organizācijas vadītāju, bet no 1923. gadā Tēlmanis iekļāvās VKP Centrālkomitejā.

1923. gadā viņš vadīja neilgo Hamburgas sacelšanos. Nākamajā gadā viņš tika ievēlēts Vācijas parlamentā — Reihstāgā, kur viņš atradās līdz pat 1933. gadam, kad pie varas valstī nāca nacisti.

Kopš 1925. gada Tēlmanis bija VKP Centrālkomitejas priekšsēdētājs (partijas vadītājs). Šajā pašā gadā viņu ievēlēja par VKP paramilitārās organizācijas Rotfrontkämpferbund priekšsēdētāju.

1928. gadā Tēlmani ievēlēja Kominternes Izpildkomitejā.

1925. gadā un 1932. gadā Tēlmanis neveiksmīgi kandidēja Veimāras republikas prezidenta vēlēšanās. Vairākkārt viesojies Padomju Savienībā. Pēc nacistu nākšanas pie varas centās pret to cīnīties un aicināja uz vardarbīgu cīņu, tomēr neguva pietiekamu atbalstu. Pēc Reihstāga ugunsgrēka, kas kļuva par pamatu aizliegt VKP, neilgu laiku Tēlmanis darbojās pagrīdē, tomēr jau 1933. gada 3. martā viņu apcietināja.

Līdz pat 1944. gadam Tēlmanis atradās ieslodzījumā (Berlīnē, Hannoverē, Baucenē). 1944. gada augustā viņu pārveda uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni, kur 18. augustā Tēlmanis tika slepeni nošauts.