Ināra Rudaka dzimusi 1945. gada 4. jūlijā Talsos. Profesionāle telekomunikāciju un modernu tehnoloģiju jomā.

Beigusi RPI Radiotehnikas un sakaru fakultāti (1968.), radioinženiere.

Studiju laikā strādāja VEF par radioregulētāju (1963.-1965.), Autotransporta mācību kombinātā - pasniedzēja (1965.), Latvijas Republikāniskajā radiocentrā - elektromehāniķe (1968.).

Pēc augstskolas beigšanas norīkota darbā Latvijas Republikāniskajā radiocentrā, strādājusi par inženieri un vecāko inženieri (1969.-1989.). 1976.g - 1991.g. bija P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenā fondu glabātāja.  Aktīvi atbalstīja un iesaistījās Atmodas procesos.

Pārcelta darbā uz Latvijas Republikas Ministru Padomes Transporta un sakaru nodaļu galvenā speciālista amatā (1989.-1991.). Zinošs un lielisks speciālists, kurš pēc 1991.gada augusta puča palīdzēja saglābt un pārņemt no LPSR VDK Valdības sakaru centru. Tam tajā laikā bija ļoti liela stratēģiska nozīme.

Norīkota par Satiksmes ministra padomnieci (1991.-1994.). Aktīvi piedalījās Latvijas sakaru iestāžu pārkārtošanā, radiotelefona ieviešanā un vadu sakaru tīklu modernizācijā. No 1994. gada – Sakaru departamenta direktore. Piedalījusies daudzās starptautiskās sanāksmēs, kongresos un kursos.    

Par izcilu darba ieguldījumu telekomunikāciju attīstībā Ināra Rudaka apbalvota ar inženiera J. Lintera prēmiju un piemiņas medaļu (1996) un Latvijas Telekomunikāciju kluba Zelta pakāpes Piecu Zvaigžņu ordeni (2000).

Ināra Rudaka bija Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) pilnvarniece.

Kopš lietas ierosināšanas 2007.g. Rudaka bija apsūdzēta par valsts amatpersonas bezdarbību, kas radījusi zaudējumus valsts uzņēmumiem. Taču viņai apsūdzību mainīja uz smagāku, apsūdzot valsts amatpersonas izdarītām tīšām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības izraisījušas smagas sekas. Apsūdzība iepriekš uzskatīja, ka pilnvarnieki nav pārbaudījuši, cik nopietns uzņēmums ir "Kempmayer", un atstājuši bez ievērības to, ka DLRTC nav juridiski un ekonomiski pamatota biznesa plāna.

Vainu apsūdzībās Rudaka, tāpat kā visi pārējie lietā apsūdzētie, neatzina.

Digitālās televīzijas lieta ir saistīta ar DLRTC un kompānijas "Kempmayer" vienošanos, kas paredzēja vairākos posmos ieviest digitālo televīziju un uz Latviju nogādāt dažādu specifisku aparatūru digitālajai apraidei. Projekta kopējās izmaksas iepriekš lēstas daudzos desmitos miljonos latu. 

Pēc pāris gadiem digitālo TV Latvijā ieviesa citi cilvēki. Vai lētāk, nav zināms, bet dumjāk noteikti - ja pirms tam pierobežā varēja skatīties Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas kanālus, tad voluntāri "nogriežot" analogo TV, iedzīvotājiem palika tikai aizrobežu kanāli. Pēc tam vaimanas par šo kanālu ietekmi uz cilvēku prātiem vienkārši ir liekulīga. Nav šaubu, ka ar digitalizācijas projektu grupa, kura to aizsāka un saprata nākotnes tehnoloģiju nozīmi, bija plānojusi nopelnīt. Biznesā ir jāpelna. Taču, var droši apgalvot, ka Rudaka nebija starp šīm personām. 

Gadi parāda, ka tā bija kārtējā skaļā, kampaņveidīgā lieta, kur notika vienkārša izrēķināšanās ar konkurentiem, bet beigās iesaistītās personas ir attaisnotas. Paliek salauzti likteņi.

Mirusi pēc grūtas slimības. Vēzis.