Mākslinieks Jānis Aleksandrs Alsbergs dzimis Rīgā, bet pēc tēva Augusta, jūras kapteiņa, nāves pirmā pasaules kara gados ģimene pārcēlās uz Lībagu pagastu. Te paiet zēnības laiks, arī skolas gaitas saistītas ar Kurzemi. Pirmo nopietnāko izglītību Jānis Alsbergs gūst Talsu vidusskolā, kur kopā ar novadniekiem Žani Sūniņu, Kārli Sūniņu, Kārli Freimani raisās mākslas intereses. Pamatīgāka amata apguve aizsākās 1934. gadā, kad Jānis Alsbergs kļūst par Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkni; uz viņu īpašu ietekmi atstāj K.Ubāna un V.Tones suģestējošās personības. Studiju gados topošais mākslinieks strādā ļoti daudz, aizrautīgi un rezultatīvi. Šis laiks dod arī pirmo vērā ņemamo piedalīšanos izstādē, tā ir Kultūras fonda III mākslas darbu skate 1936. gadā. Vizuālas liecības par šo posmu mākslinieka darbībā praktiski neatrodamas, jo gandrīz visas tā laika gleznas gājušas bojā. Četrdesmitā gada sabiedriskās dzīves jukas Jāni Alsbergu skāra ļoti tieši. Mākslas ideāliem nācās atkāpties politisko aktivitāšu priekšā. Blīvas glezniecības kluso dabu un ziedu tvērējs kļūst par vienu no rosīgākajiem Mākslas akadēmijas komjauniešiem, kas tad arī ir iemesls tam, ka, padomju gadam beidzoties, nākas studijas pārtraukt. Mākslas akadēmijā Jānis Alsbergs atgriežas tikai pēckara gados un to Ģ.Eliasa vadībā absolvē 1948. gadā ar diplomdarbu Peldēšanas sacīkstes. Kopš tā brīža četrus gadus strādā Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, tad vēl četrus - kombinātā «Māksla», veicot laika garam atbilstošus pasūtījumus. Radošajā ziņā tas ir nepiepildīts posms, un, kaut arī pēckara gados viņa gleznas izstādēs atkal paradās 1953. gadā, tomēr īsti regulāra izstāžu darbība atsākas tikai ar 1965. gadu. Par Mākslinieku savienības biedru Jānis Alsbergs kļūst 1972. gadā, kad vairākkārt piedalījies republikāniskajās izstādēs. Viņa mākslinieciskās darbības lokā būtu minams arī fakts, ka savas gleznas rādījis gandrīz visās Talsu novada mākslinieku darbu skatēs. Jāņa Alsberga daiļrades zīmīgāko daļu veido portreti. Latviešu glezniecībā tie saglabāsies un ieņems savu vietu ar kultūrvēsturisko nozīmi, tie rādīs gadsimta vidus un otrās puses izpratni par parādes portretu. Tajā Jāni Alsbergu saistījušas divējādas intereses - padomju armijas un kultūras darbinieki. Pirmos, vai nu kādas dziļākas iekšējas pārliecības, vai konjunktūras mudināts, viņš portretējis lielā skaitā - Pēteris Stučka, Jukums Vācietis, Baltijas kara apgabala komandieris G.Hetagurovs, Lejaskurzemes leģendārais partizānu komandieris K.Kretulis, vecākais instruktors parašutists V.Vinogradovs. Siltāki, mākslinieciski dzīvāki ir kultūras darbinieku uzlūkojumi - Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Jānis Cimze, Krišjānis Barons un daudzi mūsu laika kultūras veidotāji. Arī tiem sava nozīme gan kā latviešu portreta attīstības raksturotājiem, gan kā mākslinieka paša interešu un talanta aprādītājiem.

Avots: Literatūra un māksla, 07.02.1992