2006. gada 28. novembris visiem kino un teātra mīļiem atmiņā paliks kā sēru diena, jo šajā rītā viņsaulē aizgāja izcilā krievu aktrise Ļubova Poļiščuka. Viņas meita Marieta Cigaļa paziņoja, ka Poļiščuka, kurai bija tikai 57 gadi, nomirusi mājās — pēdējos gadus aktrise cietusi no smagas mugurkaula slimības. «Divpadsmit krēsli», «Intermeitene», «Brunču mednieks» — tās ir dažas filmas ar Poļiščukas piedalīšanos. Un, protams, populārais seriāls «Mana mīļā aukle»...

Strādāja vairākos teātros

Poļiščuka dzimusi Omskā 1949. gadā. Mācījusies Krievijas estrādes mākslas radošajās darbnīcās un Kinematogrāfijas un teātra mākslas institūtā. Omskas filharmonijā viņa strādāja par runas žanra mākslinieci, bet kopš 1977. gada aktrise filmējās kino, ar epizodisku lomu debitēdama Marka Zaharova populārajā filmā «Divpadsmit krēsli». 70. gadu beigās Poļiščuka parādījās tādās filmās kā «Manā nāvē vainot Klāvu K.», «Prinča Florizeļa piedzīvojumi», «Zelta mīna», «Dueņa».

1979. gadā aktrise sāka strādāt Maskavas miniatūru teātrī, kur spēlēja izrādēs «Harms! Čarms! Šardam!», «Čehonte Ermitāžā», «Sveicināti, Gij de Mopasān», «Plaši izziņotas nāves hronika», «Pitera princips».

No 1989. līdz 1995. gadam Poļiščuka strādāja pie Josifa Raihelhauza teātrī «Mūsdienu lugas skola», kur spēlēja izrādēs «Kāpēc tu frakā?», «Atnāca vīrietis pie sievietes», «Antigona Ņujorkā». 90. gadu otrajā pusē aktrise līdzdarbojās vairākos teātros — Antona Čehova teātrī viņa spēlēja izrādēs «Tajā pašā vietā, tajā pašā laikā...», «Godināšana», bet teātrī «Ermitaž» Poļiščuka darbojās iestudējumos «Zoikina dzīvoklis» un «Bezgalīgais Kim–tango».

Priekšroku deva mājas dzīvei

Interesantā un burvīgā aktrise pati sevi par skaistu neuzskatīja. Viņa mīlēja skatuvi, taču nenospēlēja nevienu lomu no tām, par kurām sapņoja. Poļiščuku mīlēja skatītāji, taču pati aktrise centās turēties ēnā. Viņa gandrīz nekad nesniedza intervijas un fotosesiju vietā izvēlējās mājas dzīvi.

Kino aktrisei reti deva galvenās lomas, ierobežojot viņas iespējas asa rakstura epizodēs, taču Poļiščuka tāpēc nebija sarūgtināta. Viņa pieņēma visus piedāvājumus, daudz braukāja pa valsti un veidoja savu dzīvi. Viņa nekad nežēloja sevi, pārdzīvoto atcerējās ar pateicību un žēlojās, ka nevarēja pietiekami daudz laika veltīt savam vecākajam dēlam Aleksejam Makarovam.

Patika ciest

Viņas āriene tika pielīdzināta Sofijas Lorēnas tipam, un šī līdzība bija diezgan precīza. Poļiščuka par to labpatikā sacīja: «Kaut arī Lorēna ir itāliete, bet es — sibīriete, šķiet, mūs nedrīkstētu salīdzināt, vai ne? Bet uz skatuves mēs izskatāmies līdzīgi — gan man, gan viņai mute ir no vienas auss līdz otrai.» Viņa bija tikpat spilgta un skaista kā izcilā itāliete. Poļiščukas āriene bija dabiska un nebūt ne glancēta — tāds pats bija viņas raksturs. Par laimi, viņa neiekļāvās nekādos skaistuma un profesijas kanonos — tik šauriem rāmjiem viņā viss bija pārlieku daudz. Ja aktrise kadrā parādījās tikai minūti, tad it kā garāmejoša epizode kļuva par kaut ko lielu: grūti iedomāties spilgtāku ainu kā Marka Zaharova «Divpadsmit krēslos» nodejotais tango ar Andreju Mironovu vai Žanetes pirmā parādīšanās «Prinča Florizeļa piedzīvojumos». Ikviens, kurš redzējis Pjotra Todorovska «Intermeiteni», neaizmirsīs «indīgo» prostitūtu Zinu Meleiko Poļiščukas izpildījumā.

Kad Raihelhauzs radīja savu «Mūsdienu lugas skolu», galvaspilsētas skatītāji skrēja uz izrādēm, kur spēlēja Poļiščuka. Beidzot uz skatuves viņa jutās kā prīma. Kad aktrises vīrs Sergejs Cigaļs žurnālā «Itogi» vadīja savu kulinārijas rubriku «Vieta pie galda», par vienu no tās galvenajiem varoņiem kļuva Poļiščuka. Retajam dzīves laikā izdevies kļūt par ģimenes sāgas literāro varoni, bet viņa kļuva.

Sabiedrība zināja par aktrises slimību, taču gan viņa pati, gan viņas tuvinieki atturējās no intervijām un komentāriem. Reiz tomēr Poļiščuka pateica frāzi: «Zināt, vēl man ļoti patīk ciest, jo pēc ciešanām iestājas brīnišķīgs laiks.»

Pirmizrāde ar «apkaklīti»

«Mani vienmēr pārsteidza tas, ka aktieris, kurš salauzis kāju, uz skatuves sāk dejot... Tā ir tāda profesija. Izrādes laikā tu vienmēr esi vesels. Es uz skatuves nespēju iziet tikai divas reizes dzīvē. Pirmajā reizē traucēja hipertonijas krīze. Man iedeva zāles pret muguras sāpēm (man bija ļoti nopietna mugurkaula trauma), no kurām paaugstinājās asinsspiediens. Taču uz teātri es tik un tā aizbraucu, kaut arī neatceros, kā apsēdos pie stūres... Bija Trukšina izrāde «Tajā pašā vietā, tajā pašā laikā...» ar Konstantīnu Raikinu. Es pat uzkrāsoju vienu acs plakstiņu, bet pēc tam nokritu bezsamaņā. Atbrauca «ātrie», man iedeva kaut ko, kas pazemina asinsspiedienu, taču tad man atteica mēle. Teicu kaut ko pilnīgi neadekvātu: «M–m–bjau–e.» Skatītāji gaidīja veselu stundu, taču mani aizveda uz slimnīcu,» reiz atklāja aktrise.

Trīs nedēļas pirms citas izrādes Poļiščuka nokļuva smagā autoavārijā: «Acīmredzot es pārāk dziļi iegāju tēlā — arī izrādē viss sākas ar ceļu satiksmes negadījumu. Pirmizrādi spēlēju ar «apkaklīti» — avārijā ieguvu ļoti nopietnu skriemeļu traumu. Es nesapratu, kur atrodas partneris. Pagāja pusgads, kamēr varēju atkal spēlēt izrādēs.»

Cenšas «izspiest veci»

Aktrise apgalvoja, ka nekad nav vēlējusies vīrieti padarīt par savu vergu: «Es nolādu mūsu padomju audzināšanu un emancipāciju, bet par to, kā dažkārt esmu jaunībā rīkojusies, es sevi vienkārši neieredzu. Restorānā ar šiku varēju samaksāt par visu galdiņu. Tajā pašā laikā neaizdomājos, ka ar šādu rīcību aizskaru vīriešus. Bet tagad... Gadiem ejot, arvien vairāk gribas pakļauties, sajusties vājai un bezpalīdzīgai... Es biju spiesta būt stipra. Esmu pārliecināta, ka sievietei ir jāstrādā maz un jādara tas ar labpatiku, taču pati strādāju kā zirgs. Godīgi sakot, bieži esmu saņēmusi triecienus no dzīves. Nācies pārāk daudz ko nest uz saviem pleciem. Man nebija, uz kā balstīties — dēlu audzināju viena. Maskavā ierados no savām dzimtajām mājām Omskā, iekārtojos Miniatūru teātrī, kur visiem bija jāpierāda, ka, lai arī Poļiščuka ir aktrise no provinces, viņa nav sliktāka par galvaspilsētas māksliniecēm. Viesizrādēs, kas ilga 11 mēnešus, braucu ar mazo Alekseju. Manā viesnīcas numurā bija bērnu putriņas, rīvēti dārzeņi, autiņi... Pēc visa tā vajadzēja viegli un skaisti iziet uz skatuves. Kā lai rodas bezrūpība, ja tu savam dēlam esi gan tēvs, gan māte?!»

Tikai satiekoties ar savu vīru, mākslinieku Sergeju Cigaļu, aktrise sapratusi, ko nozīmē būt īstai sievietei: «Kopš apprecējos, cenšos «izspiest» no sevis «veci». Izrādās, ka spēju būt priekšzīmīga sieva: sēžu mājās, šuju, adu...»

Dažas filmas:

1977. - «Divpadsmit krēsli»

1978.  - «31. jūnijs»

1979. — «Manā nāvē vainot Klāvu K.»

1980. — «Lielais mazais karš»

1981. «Svešos svētkos»

1982. — «Zādzība»

1983. — ««Melno strazdu» noslēpums»

1984.— «Vientuļā komersanta laimests»

1986. — «"Vajadzīgi» cilvēki»

1988. — «Nevainības prezumpcija»

1989. — «Intermeitene»

1990. — «Brunču mednieks»

1991. — «Medus mēnesis»

1992. — «Brunču mednieks – 2»

1993. — «Stambulas tranzīts»

1994. — «Trešais nav lieks»

1996. — «Impotents»

1998. — «Dieva dāvana» 

Avots: apollo