Miķelis Bukšs (1912-1977) ir viens no izcilākajiem latgaliešu kultūras pētniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kurš strādājis pie latgaļu valodas un vēstures pētniecības. Dzīvojot trimdā Zviedrijā, tiek izdotas 17 zinātniskās grāmatas latgaliešu valodā, saglabājot un sekmējot valodas attīstību arī ārpus Latvijas robežām.

Sieva - Janīna. Meitas - Emerita un Digna Irēna (dz. 1950).

-----

Dzimis Tilžas pagastā, bet audzis un skolojies Baltinavas pagastā, kur viņa tēvam piederēja saimniecība. Pēc Rēzeknes ģimnāzijas beigšanas viņš 1931. gadā uzsāk klasiskās filoloģijas studijas Latvijas universitātē, ko 1938. gadā absolvēja ar Mag. phil. grādu. Vēl studiju laikā 1935.gadā viņš uzsāk latīņu valodas skolotāja gaitas, vispirms Aglonas, bet pēc diviem gadiem Daugavpils valsts ģimnāzijā. Vācu okupācijas laikā divus gadus (1942—44) bija Rēzeknes ģimnāzijas direktors, bet 1944. gada rudenī viņam ar ģimeni izdevās nokļūt Zviedrijā, kur visus gadus līdz viņa pāragrai nāvei, strādāja par statistiķi un vēlāk — par bibliotekāru. Līdztekus maizes darbam viņš Zviedrijas gados attīstīja ļoti intensīvu zinātnisku darbu. Labas klasisko valodu zināšanas viņam palīdzēja apgūt arī baltu un slāvu filoloģijas pamatus. Vēl Latvijā viņš paguva publicēt grāmatu par Latgales atmodas darbinieku monsinjoru Nikodēmu Rancānu (1938.), bet trimdas gados viņš visu savu brīvo laiku un enerģiju veltīja Latgales vēstures, folkloras un valodas problēmu pētīšanai. Valodniecības laukā viņš debitēja ar grāmatu Pīzeimes par senejūs latgaļu resp. latvīšu volūdu (1948) un vēlāk ar Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problēmas (1961), kurās viņš polemizē ar prof. J.Endzelīnu un prof. E.Blesi, aizstāvot domu, ka latga|u valoda nav jaunlaiku fonētisko pārmaiņu produkts, bet tā pati, ko runāja senā latgaļu cilts. Lai savas atziņas pastiprinātu, viņš 1973. gadā, kopā ar skolotāju J.Placinsku, publicēja Latgaļu valodas gramatiku un pareizrakstības vārdnīcu. Grāmatā Senču pasaule (1950) autors sniedzis savus atzinumus par kristiānisma elementiem latv. tautas tradicijās. Sekodams Latgales tautas atmodas celmlaužu pēdās un cenzdamies aizpildīt gara kultūras dzīvē visādus robus, viņš publicēja arī Latgaļu literatūras vēsturi (1957), bet tanī daudz nekritiska un ar literārām mērauklām neizsijāta materiāla, ko autors sajuta arī pats un gatavoja revidētu izdevumu. Jau daudz nozīmīgāki viņa vēsturiski un kultūrvēsturiski apcerējumi, kas sakopoti grāmatās Skices un dokumenti (1954), Atmiņas un atziņas (1964),  monogrāfija par Fr. Kempu (1970) un jau minētā par Nik. Rancānu. Recenzijas un raksti ar polemisku saturu sakopoti grāmatā Pret straumi (1971). Varbūt sajuzdams drīzu aiziešanu, autors ar lielu aizrautību un mērķtiecību daudzas savas iepriekšējo gadu esejas un apceres pārstrādājis un sakoncentrējis jaunajā krājumā Latgaļu atmūda (1976), kas ir viņa pētniecisku meklējumu, secinājumu, atzinumu un uzskatu kvintesence un kas apskatāma atsevišķā apcerē. Cenzdamies apkopt daudzas gara zinātņu nozares, viņš kā autors darījis labāko un iespējamo, faktu vākšanā bijis neatlaidīgs, rūpīgs un precīzs, spriedumos un secinājumos tomēr brīžiem bijis selektīvs un subjektīvs, piem., Latgales kultūras darbā simpatizēdams dažiem, citus ignorējot vai pat aizmirstot pavisam. Bet kā tas vienmēr notiek, sīkais, personīgais aizmirstas, bet viņa veiktais sava novada vēstures un valodas pētīšanā paliks un dzīvos. Miķeļa Bukša entuziasms, darba un savas dzimtenes mīlestība būs vienmēr spilgts paraugs latviešu jaunajai audzei. (Laiks, 25.06.1977)