Sāra Bernāra bija leģendāra franču teātra aktrise un bieži vien ir nosaukta par "vispopulārāko aktrisi pasaules vēsturē".

Bernāra slavu Eiropā ieguva 1870. gados.

Sāra Bernāra 1862. gadā pabeidza dramatisko klasi Parīzes konservatorijā. Sāra Bernāra bija arī talantīgāko mākslinieku mūza, kam bija lemts atstāt pēdas jauna mākslas novirziena — jūgendstila — tapšanā.

Sāras Bernāras vārdā ir nosaukta viena no peoniju šķirnēm. Interesants ir arī fakts, ka Bernāra 70 gadu vecumā nospēlēja Džuljetu.

Sāra Bernāra un rotaslietas

Dievišķā Sāra Bernāra bija ne tikai sava laika izcilākā franču aktrise, bet arī talantīgāko mākslinieku mūza, kam bija lemts atstāt pēdas jauna mākslas novirziena – jūgendstila jeb Art Nouveau – tapšanā.

1894. gadā Sāra Bernāra iepazinās ar čehu izcelsmes gleznotāju Alfonsu Muhu [1860–1939], kas vēlāk kļuva par vienu no jūgendstila galvenajiem māksliniekiem. Bet tajā gadā viņš bija tikai viens no daudziem, kas piedāvāja afišas variantu Bernāras jaunajai lugai Žismonda. Muhas radītais plakāts tā sajūsmināja aktrisi, ka viņa ar mākslinieku noslēdza līgumu uz pieciem gadiem.

19. gadsimta 90. gados Muha radīja Bernārai ne tikai plakātus un afišas, bet arī kostīmus un rotas teātra izrādēm, turklāt kādu laiku abi kļuva par mīļākajiem. Bernārai un Muham patika asas izjūtas – viņi bieži mākslinieka studijā uzaicināja mēdiju, lai izsauktu garus. Reiz Sāra bija sev pasūtījusi zārku un nogādājusi studijā. Tur viņa iegūlās zārkā, aizvēra acis, salika rokas un tēloja mirušu. Ziediem rotātais zārks ar gulošo Sāru tika nofotografēts un vēlāk plaši tiražēts, radot baumas, ka viņa naktīs mēdzot atdusēties zārkā. Tā izrādījās patiesība. Sāra patiešām mēdza gulēt polsterētajā zārkā, apgalvojot, ka tas viņai palīdz noskaņoties traģiskām lomām. Turklāt zārks tika vadāts līdzi viesizrādēs.

90. gados Sāra iepazinās arī ar Renē Laliku [1860–1945], nepārspējamo jūgendstila rotu mākslinieku un vēlāk stikla dizaineru. Pēc aktrises lūguma Laliks radīja viņai izšķērdīgi greznas skatuves rotas vairākām lomām, piemēram, izrādēs Tālā princese un Teodora. Speciāli Bernārai uzrakstītās viencēliena lugas Teodora jauniestudējumam viņa pasūtīja jaunu, dārgakmeņiem rotātu kroni un jostu. Kroņa aso pīķi viņas atveidotā Bizantijas impērijas valdniece izrādē izmantoja par slepkavības ieroci, nodurot savu mīļāko. Aktrisei arī privātajā dzīvē ļoti patika nēsāt Lalika rotas.

Lilijas, spāre un čūska Sadarbojoties ar izcilajiem jūgendstila māksliniekiem, Sāra Bernāra ieguva sev vairākas rotas, kas kļuvušas leģendāras. Viens no efektīgākajiem Muhas un Lalika kopējiem projektiem bija milzīgs kronis hindu priesterienes Izeilas lomai 1895. gadā. Milzīgā diadēma bija izgatavota no metāla un pērlēm, ziedu forma precīzi imitēja tīģerlilijas – dabas motīvu tieša izmantošana ir viena no jūgendstila galvenajām iezīmēm. Tagad kronis glabājas Francijas Valsts bibliotēkas muzejā. Muha šai lomai radīja arī vienu no saviem slavenākajiem jūgendstila plakātiem.

1897. gadā Laliks radīja Sārai īstu šedevru – slaveno ņiebura piespraudi Spāre. Tās pamatā ir spāre, taču tai ir greifa ķetnas un sievietes torss, bet galvu veido aktrises portrets. Arī šādas sievišķīgas un dzīvnieku pasaules līnijas veido jūgendstila pamatu. Piespraudē izmantots zelts, emalja, briljanti, mēnessakmens un hrizoprass – ābolzaļš pusdārgakmens. Spāri savulaik iegādājās 20. gadsimta bagātākais cilvēks, naftas magnāts, armēņu izcelsmes mākslas kolekcionārs Kalusts Gulbenkjans, bet pēc viņa nāves šī piespraude kopā ar pārējo mākslas kolekciju izstādīta Gulbenkjana muzejā Lisabonā.

1899. gadā aktrise savu rotu kolekciju papildināja ar vēl vienu ģeniālu darbu – kopā savītu čūskveida aproci un gredzenu. Šo rotu viņa pasūtījusi Kleopatras lomai Šekspīra lugas Antonijs un Kleopatra pirmizrādē 1899. gadā. Pēc Alfonsa Muhas skices to izgatavoja Parīzes juvelieris Žoržs Fukē. Zelta čūska ir bagātīgi inkrustēta ar opāliem, briljantiem un emalju, bet acu vietā tai spīd rubīni. Šī rokassprādze tika izsolīta 1987. gadā Christie’s izsolē Ženēvā par 757 246 ASV dolāriem – visaugstāko summu, kas izsolē samaksāta par jūgendstila darbu. Tā aplūkojama Alfonsa Muhas muzejā Sakai pilsētā Japānā. (pēc Jūlija Salasgrāves materiāliem)