Baltkrievu tautības pedagogs, vēsturnieks. Krievu skolas direktors Ludzā. Vācis baltkrievu folkloras materiālus Latgalē.

Dzimis Polockā. Mācījies vietējā garīgajā seminārā, pēc piecu gadu darba Ludzā līdz 1911.gadam studējis jurisprudenci Jurjevas jeb Tērbatas Univesitātē.

Sergejs Saharovs ir baltkrievs, savulaik Vitebskā beidzis garīgo semi­nāru, vēlāk Tartu universitātē studējis jurisprudenci, klausījies lekcijas vēsturē — ieguvis daudzpusīgu augsta līmeņa izglītību. Ludzā viņš strādājis par skolotāju, te izveidojis ģimeni, te 1917. gadā gādājis par krievu ģimnā­zijas izveidošanu, prasot atļauju Vitebskas gubernatoram.

Un tā 1917. gada 14. decembrī notika skolas atklā­šanas pasākums. Sergejs Saharovs vadīja skolu juku laikos — līdz 1922. gadam, nodrošinot normālu mācību procesu. Viņam izdodas izveidot spēcīgu pedagogu kolektīvu.

Ludzā strādā skolotāji, kas studējuši Vācijā un Krievijas augstskolās. S. Saharovs ir īsts tautskolotājs, jo viņa vadībā skolā izveido literatūras un novadpētniecības pulciņus, pilsētā tiek iestudēta un izrādīta N. Ostrovska luga.

S. Saharova sieva Volga noorganizē pirmo bērnu­dārzu Ludzā. S. Saharovs vāc baltkrievu un krievu folkloru Latgalē. Viņš pirmais aprakstījis visas Latgales pareizticīgo baznīcas, un šī informācija izdota grāmatā. Viņš bija spilgta personība, kurš spējis Ludzā izdarīt ļoti daudz, jo tikai spēcīgas un daudzpusīgas personības spēj iesākt un iedzīvināt jaunas idejas.

1922. gadā Sergeju Saharovu aicina darbā uz Latvijas Izglītības ministriju, vēl pēc dažiem gadiem norīko par direktoru Daugavpils baltkrievu ģimnāzijā.

1945. gadā, padomju laikā, Sergeju Saharovu, jau sirmu vīru, apcietina un izsūta uz Kazahiju.

Ludzā par savu vectēvu Sergeju Saharo­vu ludzāniešiem stāstīja mazmeita Nonna Ahmetullajeva. Viņa ir pārņēmusi no mam­mas vecātēva arhīvu. Tajā ir gan S. Sa­­ha­rova rakstītā skolas hronika, gan vecmāmiņas dienasgrāmatas, ko viņa rakstījusi no 17 gadu vecuma un uzdāvi­nājusi savam vīram sudrabkāzās, gan vecātēva grāmatas, albumi.

Klātesošos ļoti aizkustināja fragments no S. Saharova stāsta, kurā viņš attēlo brī­di, kad atgriežas no trimdas. Sergeja ģime­ne tolaik dzīvo Rīgā, bet Sergejs Petrovičs agrā rīta stundā izkāpj Ludzas stacijā un, maisiņu pār plecu pārlicis, kāpj kapsētas kalnā, lai paklanītos savējo kapiem.

Te, Ludzā, apglabāta viņa 26 gadu vecumā mi­ru­sī meita. Ludza Latvijā viņam vien­mēr bija īpaša vieta — jaunības pilsēta, pilsēta, kurā nodibināta ģimene, kur pali­kušas viņa darbu pēdas. Nonnas kundze atceras, kā sešdesmito gadu beigās no Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas ierodas pētnieki, lai iepazītu S. Saharova arhīvu.

Saharovu ģimene vienmēr bija gaidīta arī Rīgas Baltkrievu biedrībā — savu izcilo tautieti baltkrievi novērtēja un atcerējās.

Nonna ar lielu aizkustinājumu un cieņu stāstīja par vectēvu, aicinot cienīt savus senčus, rakstīt dienasgrāmatu, savas ģime­nes hroniku, lai būtu ko atstāt nākamajām paaudzēm. Saharovu ģimenē tā ir noticis.

Vanda  ŽULINA

Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010.  g. 16. novembrī. 

http://www.ludzaszeme.lv/news/SergejsSaharovs