Meža kapos š. g. 24. aprīlī guldīja zemes klēpī "Sievietes pasaules" žurnāla līdzstrādnieci Zigrīdu Grapmani. Sirds skumst, kad šo pasauli atstāj jauni cildeni, augsti garīgi vērtējami cilvēki, bet sirds skumst vēl vairāk, ja zin, cik daudz nelaiķe vēl būtu darījusi šeit, cik daudz vēl viņa būtu devusi no savas bagātās garīgās krātuves saviem līdzcilvēkiem.
Būdama jau no bērnības ar trauslu veselību, viņa vienmēr vairījās no trokšņainas dzīves un iemīlēja grāmatas. Caur tām viņa nāca satiksmē ar cēlākiem un gudrākiem cilvēces pārstāvjiem. Tāda dzīve, cēlu domu un skaistu ideju pasaulē, spilgti atspoguļojās visā viņas personībā.
Nobeigusi ar labām sekmēm Angļu valodas institūtu, viņa centās dabūt vietu Ārlietu ministrijā, noliekot attiecīgu pārbaudījumu valodās. Bet vieta tik drīz neradās. Un kad viņas tēvam laimējās dabūt nodarbošanos Francijā, meita ar lielu pacilātību brauca tēvam līdz, cerēdama dienvidu saules tveicē atgūt savu veselību. Tur viņa iemācījās franču valodu, iedziļinājās romāņu kultūrā, iepazinās ar pasaules skaistākiem mākslas darbiem, kuros mirdz cēlums un dievišķa patiesība un tā sekojot mūžīgām vērtībām, skaidrojās viņas pašas dvēsele, - auga viņā garīgas vērtības, kā arī pārliecība visu šo bagāto ieguvumu pielietot dzīvē un darbā.
Bet dzīve ir likteņa rotaļa. Garīgi kļuvusi bagātāka, viņai tomēr neizdodas Francijas dievišķos saules staros pilnīgi atgūt veselību, un pārbraucot pēc diviem gadiem dzimtenē, viņa sāk atkal sirgt. Bet par spīti visām sāpēm un grūtumiem viņa nevarīgi nenolaiž rokas, viņa lasa, raksta un viņas gars deg trauksmē visa cēluma un daiļuma nešanai. Viņa panes savu moku nastu nekurnēdama, nevienam nesūdzēdamās. Vienmēr viņa skatās plaši un skaisti uz dzīvi un šis siltais, visu saprotošais skats iedvesmo arī citus un aizrauj sev līdz.
1936. g. rudeni viņai izdodas dabūt nodarbošanos Latvijas sūtniecībā Helsinkos kā turienes ģeneralkonsula sekretārei, reizē nodarboties arī sūtniecībā. Ar kādu prieku, ar kādām sirdsilgām viņa devās turp, jo nu viņa varēs strādāt, nu viņa varēs darbā pielietot savas plaši iegūtās valodas, savu bagāto garīgo pieredzi. Bet viņai nebija ilgi lemts priecāties par šo laimi. Somijas mitrais gaiss, skarbie vēji pasliktināja viņas veselību un viņai ar nospiestu sirdi, stipri jau slimai, jāatsakās no miļota darba un jāatgriežas tēva mājās. Visas sen lolotās cerības izgaisa kā rasa saulē un palika viņa atkal vientuļa ar savām grāmatām kā uzticamākiem draugiem līdz pat nāves dienai.
Klusi viņa padevās liktenim un varonīgi pacieta savu atsacīšanos no dzīves. Te nu sākās viņas pēdējais dzīves posms, grūtu, smagu pārbaudījumu pilns. Viņai nācās gandrīz nepārtraukti divus gadus pavadīt slimības gultā. Un kaut arī viņa juta, ka dzīve sāk slīdēt no viņas prom, savas gaišās rakstura īpašības viņa nezaudēja nekad.  Nekad neredzēja viņas acīs asaras, kaut gan ikviens saprata tās lielās sāpes, ko viņa pūlējās slēpt no savējiem. Nevienu viņa negribēja sāpināt, viņa klusi panesa savas ciešanas, un grāmatās smēlās stiprinājumu savai ticībai visam daiļam un labam. Pietika ar vienu viņas vārdu, ar vienu mīļu rokas spiedienu, ar viņas silto acu mirdzumu, lai apskaidrots, labāku, cildenāku domu apņemts aizietu no viņas slimības gultas. Tiešām laimīgi tie, kas savā cilvēcīgumā spēj izstarot tik daudz gaismas un siltuma, neprasot, kas viņiem par to būs.
Viņa samierinājās ar neizbēgamo ; stipra pārkāpa šīs zemes slieksni. Dziļš miers klāja viņas izmocīto seju un atpestīšanas smaids aplidoja viņas lūpas.

Izvadīšana notika no sēru mājas Rīgā, Pērnavas ielā.

Avots: Jaunākās ziņas, 23.04.1938

          Sievietes pasaule, 15.05.1938