Anglijas—Zanzibāras karš bija karš starp Apvienoto Karalisti un Zanzibāras Sultanātu 1896. gada 27. augustā. Konflikts ilga apmēram 40 minūtes, tas ir pasaules vēsturē īsākais karš.

Karu izraisīja sultāna Hamāda bin Tūvaini (حمد بن ثويني البوسعيد‎) nāve 1896. gada 25. augustā un sekojošā sultāna Halīda bin Bargāša (خالد بن برغش البوسعي) nākšana pie varas.

Briti vēlējās redzēt Hamūdu bin Muhammedu (حمود بن محمد) kā sultānu, jo viņš bija labvēlīgāks britu interesēm.

Saskaņā ar 1886. gadā parakstītu līgumu, sultānam, lai nāktu pie varas, jāsaņem britu konsula atļauja, bet Halīds nebija izpildījis šo prasību. Briti to uzskatīja par kara aktu un nosūtīja ultimātu Halīdam, kurā pieprasīja viņam atkāpties un atstāt pili. Kā atbildi uz to viņš novietoja apsardzi pie pils un aizbarikādēja sevi pilī iekšā.

Ultimāts beidzās 27. augustā plkst 9.00 pēc vietējā laika, uz šo laiku briti bija sapulcējuši militāro tehniku un personālu ostas teritorijā. Pili aizsargāja apmēram 2800 personas, no kuriem lielākā daļa bija civiliedzīvotāji, tomēr bija iekļauti arī sultāna pils sargi un vairāki simti viņa kalpu un vergu. Plkst. 9.02 briti uzsāka bombardēšanu, kas padarīja nederīgu pretinieku artilēriju.

Briti vēl noslīcināja Zanzibāras karalisko jahtu HHS Glasgow un divus mazākus kuģus. Pils karogs tika notriekts un apšaude tika pārtraukta plkst. 9.40.

Sultāna karaspēka pusē bija apmēram 500 ievainotie vai mirušie, savukārt no britiem tikai viens jūrnieks tika ievainots. Briti ātri sultāna amatā iecēla Hamūdu. Ar kara beigām beidzās Zanzibāras sultanāta laiks un sākās britu ietekmes periods.