Māksliniece Helēna Lauva dzimusi Rīgā, skolotāja Avotiņa ģimenē. Avotiņa ģimenē pavisam pieci bērni, trīs māsas un divi jaunākie – brāļi. Helēna ģimenē bija vidējā māsa. Tēvam bija mīļa mūzika un grāmatas, bija plaša bibliotēka, bet Helēna atcerējās, ka daudzām labām grāmatām lapas bija pajukušas. Rīgā Helēna beidza pamatskolu, 1936.g. iestājās Rīgas mākslas amatniecības skolas (vēlāk Rīgas Lietišķā mākslas vidusskola) grāmatu iesiešanas nodaļā. Izlemt, kurā nodaļā stāties, meitenei palīdzēja tēvs. Tēvs uzskatīja, ka šis amats savienos literatūru ar mākslu.

Pēc skolas beigšanas, no 1941.g. līdz 1944.gadam Helēna Lauva paliek strādāt skolā par instruktori un pasūtījumu izpildītāju. 1945.g. rudenī, kad Kuldīgā nodibināja daiļamatniecības vidusskolu, kurai bija vajadzīgi speciālisti, Helēna Lauva sāka strādāt šajā skolā par pasniedzēju un Grāmatsiešanas un ādas mākslinieciskās apdares nodaļas vadītāju. 1948.g. māksliniece apprecējās ar Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolas zīmēšanas skolotāju, gleznotāju Jāni Lauvu. Šajā skolā Helēna nostrādājusi septiņus gadus, bet pēc skolas pievienošanas Liepājas lietišķās mākslas vidusskolai abi mākslinieki pārcēlušies uz dzīvi Liepājā un strādājuši līdz pat pensijai.  Helēna ar saviem darbiem (albumu un grāmatu vākiem, greznām ādas mapēm, adresu un telefona grāmatu vākiem, kā arī smalkām rokassomiņām un dažādiem maciņiem) izstādēs piedalījās no 1952.gada gan Liepājā un Rīgā, gan Maskavā, gan citur ārzemēs. Helēna Lauva bija Latvijas PSR Mākslinieku savienības (MS) biedre kopš 1959.gada. Viņa darbojās MS Liepājas nodaļas revīzijas komisijā, kā arī valdē. Helēnas vārds vienmēr sastopams republikas un Liepājas lietišķās mākslas izstāžu dalībnieku vidū.

Reizēm pašai likās, ka izstādītie darbi vairs atpakaļ neatgriezīsies, bet galu galā visi ir atgriezušies mājās. 1970.g. personālizstāde Liepājā bija mākslinieces sirdij vistuvākā, jo zāle bijusi pilna tikai ar viņas darbiem. 

Izsekojot mākslinieces radošajai izaugsmei, redzam, ka Helēnas darbiem ir izteiktas nacionālās iezīmes kā rotājuma izkārtošanā, tā arī krāsu un tehniskajā izpildījumā. Nav iespējams nedz izstāstīt, nedz uzskaitīt visus darbus, kurus darinājusi Helēna. Viņas atziņa: Māksla ir vērtība, roku darbs vienmēr būs vērtīgāks par mašīnu radīto. Daļa darbu ir pārdoti, bet māksliniece stāstīja, ka nekādu lielo naudu nav nopelnījusi.

Daudz darbu bija taisīti uz pasūtījuma, bet vēl vairāk bija veidoti tāpat – sirdij. Šie savukārt kļuva par dāvanām draugiem. Strādājot apvienībā “Daiļrade”, viņa bijusi apbalvota ar nozīmi „1974.gada sociālistiskās sacensības uzvarētājs” un ar medaļu „Par ilggadēju pašaizliedzīgu darbu” (1974.gadā). Lai gan 1975.g. Helēna Lauva aiziet pensijā, viņa turpina darbu. Helēna Lauva savā amatā ir izglītojusi vairāk kā 600 cilvēku, un liela daļa no viņiem vēl joprojām nodarbojas ar ādas apstrādi. 1986.gadā Helēna kopā ar vīru atgriezās Kuldīgā, bet dzīve vēl nebija nokārtota, kad viņa kļuva par atraitni. Viena atgriezusies Liepājā, bet pēc tam pārcēlusies uz vīra dzimto vietu Skrundu. 2001.g. Helēna Lauva šeit sāka strādāt Skrundas 1.vidusskolā, kur līdz 2004.gadam vadīja Ādas mākslinieciskās apstrādes pulciņu.

Lauvas skolniece ir arī Ieva Luika, tagad žurnāliste, kas par kādreizējo Liepājas Lietišķas mākslas vidusskolas skolotāju Helēnu Lauvu skolotāju stāsta kā par augsta intelekta un gudra prāta cilvēku

:

“Es ar viņu satikos savos „kumeļa” gados, tas bija laiks, kad es biju pazaudējusi ticību saviem spēkiem, kad likās, ka vairs neko nevaru, neprotu, nekas neizdodas... Skolotāja Lauva bija tā, kas palīdzēja šim grūtumam tikt pāri, sakot: „Tu vari, ja vien noticēsi sev, tik briesmīgi jau nemaz nav, tikai būs ļoti jāstrādā.” Es šiem viņas vārdiem uzticējos, un tie man ļoti palīdzēja. Viņas praktisko darbu stundas – tie bija svētki, un nebija jābaidās no tā, ja kādreiz āda piegriezta nepareizā virzienā vai grāmata vākos ielikusies otrādi. „To visu var vēl izlabot”, viņa mierīgi sacīja, lai arī dažreiz tomēr parājās. Bet to jau mēs zinājām – skolotājas Lauvas rājiens – sviesta ziediens, un tad pašiem bija kauns par savām kļūmēm, par saviem nepadarītiem darbiem, kurus tad centāmies ar skubu paveikt, atceroties patiesību, ka katram „es nevaru” stāv pretī „varu”! Šis skolotājas Lauvas strādātprieks man ir palīdzējis visā turpmākajā dzīvē, atgādinot seno patiesību, ka darbs ir visa pamata pamats. Skolotāju Lauvu vēl raksturo dziļš humānisms, sirds siltums, kuru viņa dāsni dāvājusi arī saviem audzēkņiem. „Bez lietus nav auglības, bez asarām – laimes”, sakāmvārds māca, bet skolotāja Lauva –„bez ēšanas nav strādāšana”, un, kamēr mēs, vaigus piepūtuši centīgi strādājam praktiskos darbus, no darbnīcas virtuves uz mums plūst grauzdēta speķa un vārītu zirņu vīraks, bet vēl pēc brītiņa kāda mīļa balss aicina pie galda, uz kura kūp zirņi, krūzītēs saliets kefīrs, un tu, mazais cilvēks, jūties kā mājās, lai gan pašas mājas ir tālu – kādi 200 kilometri. Tā ir liela prasme radīt cilvēkos svētku izjūtu, un skolotāja Lauva to ir pratusi un arī centusies ieaudzināt savos audzēkņos. Došanas prieks, neprasot neko atpakaļ - tāda, lūk, viņa ir!” 

Helēna Lauva mira 2005.gada 25.oktobrī un 1.novembrī tika apglabāta blakus vīram Skrundas kapos.

Avots : gramata21.lv