Mākslinieks, gleznotājs. Gleznojumus kinoteātrī “Splendid Palace”, no kuriem īpaši izceļams Lielās zāles griestu gleznojums, darinājis Hermanis Grīnbergs. Arī Smiļģa mājas celšanā viņš iesaistīts, jo mācījies Vācu amatniecības skolā tāpat kā Smiļģis un viņa darbnīca arī atrodas Āgenskalnā. Darbīgā mākslinieka rokās top arī jaunās neatkarīgās Latvijas valsts simt rubļu naudaszīmes mets un Saeimas iekštelpu dekors. Par Hermaņa Grīnberga mākslas lidojumu rakstnieks un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš pajokojis: „Ja jums kādā jaukā dienā vajag dekorēt visu Latviju, tad nenobīstaties, bet ziņojiet dažas stundas iepriekš Grīnbergam”.

**************

Hermanis Grīnbergs (1888.29.IX Rīga – 1928.9.XII Rīga)

Jau deviņu gadu vecumā Hermanis Grīnbergs piepelnījies ar gadījuma krāsotāju darbiem.
1902. – 04. gados mācījies E. Todes stikla glezniecības darbnīcā,

1904. – 08. gados – Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (zīmēt mācās pie B. Borherta) un R. Pētersona dekoratīvās glezniecības darbnīcā.

1908. – 10. gados viņš apmeklējis Rīgas pilsētas mākslas skolu.

1910. gadā devies uz Minheni, kur 1912. – 14. gados papildinājies dekoratīvajā glezniecībā pie Heses un strādājis dekoratīvās glezniecības darbnīcās.
Ar 1912. gadu viņš jau ieņēma atbildīgu vietu A. Kisgena dekoratīvās gleznošanas darbnīcās, saskaroties ar tādiem vācu arhitektiem kā Rīmeršmits, Fišers u. c. Piedalījies mākslas amatniecības izstādēs.
Kara sākumā atgriezies Rīgā, bet 1916. gadā pārcēlies uz Maskavu, kur līdz 1919. gadam strādājis par dekoratoru dažādos teātros un piedalījies izstādēs, kā arī žurnāla “Russkaja grafika” dibināšanā.
1919. gadā H. Grīnbergs atgriezies Latvijā un darbojies kā iekštelpu dekorators, plašu popularitāti gūstot ar darbiem Saeimas namā (1920, kopā ar E. Laubi), kino Splendid Palace (1923 – 24, tag. Kino Rīga, ieturēti rokoko stilistikā un izceļas ar spilgtu, greznu kopiespaidu). Veidojis arī gleznojumus Mākslinieku kluba telpās (1922, kopā ar J. Tillbergu), E. Smiļģa mājas iekārtojumu (kopā ar E. Štālbergu), gleznojumus Armijas virsnieku namā (nojaukts), Lutera baznīcā Torņakalnā, Operas, Švarca un Grīnvalda kafejnīcās, kinoteātrī “AT”, kā arī vairākos privātdzīvokļos. Izgleznojis arī Tallinas kinoteātrus “Ars” (1926) un “Gloria Palace”.
Mākslinieks darbojies arī lietišķajā grafikā.
1922. – 28. gados H. Grīnbergs strādājis par Latvijas Mākslas akadēmijas ģipša un dzīvās figūras zīmēšanas klases vadītāju.
Bijis viens no Neatkarīgo mākslinieku vienības dibinātājiem.
Piedalījies konkursos un ieguvis 2. vietu Ulmas pilsētas plakātu konkursā un par Nimfenbergas pilsētas baznīcas izgleznošanas projektu, 1. vietu konkursā par griestu gleznojumu Minhenes Policijas nama ziņojumu zālei, tāpat arī Rudas pilsētas baznīcas izgleznošanas konkursā ieguvis tiesības uz projekta realizāciju.
Stājglezniecībā H. Grīnbergs darinājis galvenokārt žanra gleznas, arī portretus, dabas studijas. Viņš ir viens no interjera glezniecības aizsācējiem Latvijā. Personālizstāde bijusi Rīgā (1919, kopā ar T. Brensonu un R. Mauru), piemiņas izstāde Rīgā (1929).
Tātad H. Grīnbergs darbojies kā iekštelpu rotātājs, dekorators, metu veidotājs lietišķās mākslas dažādās nozarēs (mēbeles, trauki, audumi), izmantojot dažādu stilu elementus. Stājglezniecībā strādājis eļļas, temperas un akvareļa tehnikās veidojot ainavas, žanra skatus, ainavu studijas ārzemju ceļojumos, baznīcu un dzīvokļu iekštelpu ainas, atsevišķus portretus. 1920. gadu sākumā veidojis arī bēgļu tēlojumus.
Grīnbergam izdevies pabeigt salīdzinoši nedaudz stājglezniecības darbu. Visi tie veikti tradicionālā reālisma tehnikā, dažreiz ar noslieci uz vieglu stilizējumu un dekorativitāti. Dažviet jūtamas ekspresionisma pieskaņas, 17. gadsimta šejienes gleznu atdarinājums.

Izmantotā literatūra:
1) Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Atb. red. A. Vilsons – Rīga, 1995 – 1. sēj.
2) Siliņš J. Latvijas māksla 1915 – 1940. – Stokholma, 1988 – 1. sēj.

http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/grinbergs-hermanis/