Septiņdesmit ceturtajā mūža gadā dzīves gaitas Melburnā beigušās Teodoram Silkalnam, vienam no mūsu trimdas rosīgākajiem darbiniekiem. Dzimis un audzis Rīgā, viņš strudē mežkopību jaunās Latvijas valsts universitātē, pievienojas akadēmiskajai organizācijai Salkone, strādā Latvijas amatniecības kamerā, bet, austrumu despotiem iebrūkot Latvijā, dodas bēgļu gaitās. Vācijā sākas T. Silkalna darbs latviešu kopības labā. Viņš vada Saules latviešu bēgļu nometni, izdod apgabala latviešu laikrakstu, vēlāk ir redaktors laikrakstam Trimda. 1950. gadā T. Silkalns kopā ar ģimeni dodas tālākās trimdas gaitās uz Austrāliju. Tur viss jāsāk no gala, strādājot vienkāršu darbu. No Latvijas un bēgļu posma līdzi nāca apziņa un solījums palikt uzticīgam tēvzemei un latvietībai. Melburnā toreiz tikko kā bija sākusi darboties latviešu biedrība. T. Silkalns iesaistās tās darbā un 1950.-51. gadā ir biedrības priekšnieka vietnieks, ārējās informācijas un palīdzības fondu pārzinis, rediģē biedrības periodiskos ziņojumus. T. Silkalna pieredze un lietiskā pieeja Melburnas latviešu biedrībai lielā mērā palīdz izveidoties par tā laika latviskās kopības un sadzīves centru. Jau no paša sākuma, ar 1951. gadu, T. Silkalns ir Melburnas ev. lut. latviešu (prāv. A. Grosbacha) draudzes valdes darbinieks, būdams draudzes priekšnieks no 1955. līdz 1960. gadam, kā arī Austrālijas ev. lut. draudžu apvienības pārvaldes loceklis 1961.-1967. gadā. Izcils te ir viņa darbs draudzes administrācijas un saimniecibas izveidošanā. 1965. gadā T. Silkalns noorganizē un vada Austrālijas latviešu 15. kultūras dienas Melburnā. Tās ar savu plašumu un vispusību pārsniedz visu iepriekšējo. T. Silkalns ir klāt arī Latviešu kreditkooperātīva tapšanā Melburnā.
Līdzās tam, viņš visu mūžu savu interesi veltījis latviešu grāmatu un vērtīgu izdevumu krāšanai. Ja tēvzemē uzkrātais zuda, tad tagad T. Silkalna mājā Austrālijā ir viens no plašākajiem trimdā iznākušo latviešu grāmatniecības, periodikas, speciālu un retu izdevumu krājumiem latviešu valodā. Tam vēl jāpieskaita retu pētījumu, latviešu senvēstures un ģeogrāfijas materiālu un karšu krājumi. Visus 30 pēdējos gadus aizgājējs vāca un veidoja šo savu vēstures un kultūras krātuvi neatlaidīgi un pašaizliedzīgi, ziedojot daudz laika un līdzekļu. Tāpat kā savu plašo sabiedrisko darbu, viņš to veicis rūpīgi, bez skaļuma un liekas reklāmas, ar latvieša dziļu apņēmību un darba mīlestību. Šīs vērtības T. Silkalns krāja nākošajai paaudzei savā ģimenē un sabiedrībā cerot, ka tur būs sekotāji viņa latviskajām tradicijām un idejām.
Par aizgājušo latviešu patriotu sēro viņa dzīves biedre ārste A. Silkalna, viņu dēls, pazīstamais pedagogs un rakstnieks Ed. Silkalns, meita M. Bērztīsa) un pulciņš mazbērnu, kā arī daudzie dzīves un darba draugi, vēlot vieglas smiltis svešā zemē.
Garais bērinieku brauciens devās uz Foknera krematoriju, pēdējai izvadu dziesmai un atvadu vārdiem. Vairāk nekā 70 bērinieku pēc tam sekoja T. Silkalna dēla Eduarda un pārējo ģimenes locekļu aicinājumam, pakavēties dažas stundas Melburnas latviešu namā klātajā bēru mielastā.

Avots: 20.06.1980, "Austrālijas latvietis"