8.maija vakarā pēkšņi aizgāja mūžībā Rīgas pilsētas 32. pamatskolas pārzinis Jānis Zandbergs. Nelaiķis pieskaitāms izcilākiem latviešu skolotājiem kā ar savām spējām, tā arī ar tiem lielajiem nopelniem, kas viņam piekrituši mūsu skolotāju sagatavošanā un audzināšanā.
Z. dzimis 1871. gada 6. aprīlī Rīgas apriņķa Taurupes pag. Jaunzemjos. Pirmo izglītību guvis pie sava tēva, skolotāja, turienes pagastskolā. Pēc tam pārgājis uz Rīgu, kur mācījies Rīgas Katrīnas pilsētas skolā. Izvēlēdamies skolotāja darbu par savas dzīves uzdevumu, viņš, pēc pilsētas skolas beigšanas, 1889. g.iestājies Pēterpils skolotāju institūtā kā Rīgas māc.apg. stipendiāts un to ar ļoti labām sekmēm beidzis 1892. gadā, iegūdams toreizējo pilsētas skolu skolotāju tiesības. Skolotāja gaitas sācis Igaunijā, Veisenšteinas (tag. Paides) 3-kl. pilsētas skolā. Nostrādājis tur 9 gadus, viņš 1901. g. pārceļas uz Tallinu, kur darbojas turienes 4-kl. pilsētas skolā piecus gadus gadus, dodams stundas arī dažās privātās vidusskolās.
Pēc straujajiem 1905. g. notikumiem, kas tik dziļi skāra arī mūsu skolu un skolotāju dzīvi, svaigākas vēsmas sāka plūst arī tā laika Baltijas apgabala plašākā skolotāju sagatavošanas iestādē — Baltijas skolotāju seminārā, kas no 1886. g. darbojās Kuldīgā. Vienas daļas krievu tautības skolotāju vietā, kas nāca no lekškrievijas un kam semināra audzēkņu vairuma — latviešu dzīve bija pilnīgi sveša, tika likti latvju tautības skolotāji, un pēdējo stārpā bija arī Zandbergs. Seminārs tikko bija pārdzīvojis svarīgas pārmaiņas. Pēc darbības pārtraukuma 1905. g. novembrī sakarā ar tā rudens notikumiem, mācības tika atjaunotas 1906. g. janvārī tikai ar 13 ceturtās klases audzēkņiem, kas beidza kursu 1906. g. jūnijā. Pārējo 3 klašu audzēkņiem nācās zaudēt vienu mācības gadu. Tie 1906. g. augustā no jauna lasījās kopā, un seminārs sāka darbu tikai 3 klašu sastāvā. J. Zandbergs ieradās seminārā 1906. g. augusta mēneša sākumā darba prieka un enerģijas pilns. Plašā erudīcija un 14 gadu ilgais skolotāja darbs izcēla vi'mu semināra skolotāju pirmajās rindās. Viņš ķērās pie darba ar lielu nopietnību, mācīdams visās klasēs matēmatiku un kādu laiku arī vingrošanu.
Zinātniskais nostādījums un metodiski pareizā mācību gaita lika audzēkņiem iemīļot nevien Zandberga stundas (kā zināms, parasti matēmatika reti kad izpelnās skolēnu piekrišanu), bet arī pašu skolotāju. Viņa stundas vienmēr bija rūpīgi sagatavotas; tajās audzēkņi strādāja ar lielu uzmanību un darba intensīvitāti. Rezultātā audzēkņi bija labi sagatavoti kā teorētiski, tā arī praktiski.
Savās attiecībās ar audzēkņiemZandbergs bija vienmēr korekts, respektēdams audzēkņu personību kā stundās, tā arī ārpus tām. Viņš vadīja arī pie semināra pastāvošo meteoroloģisko staciju. No 1909. g. augusta viņš pārzināja pie semināra jau agrāk noorganizēto audzēkņu kopdzīvi Ventas malā, kur dzīvoja privātie audzēkņi, kas mācījās seminārā paši ar saviem līdzekļiem, nesaņemdami valsts stipendiju. Tajā laikā kopdzīves audzēkņiem tur bija lielāka brīvība un iespēja vairāk nodoties pašmācībai un literātūras studijām, lasot arī tādas grāmatas, kas semināra internāta stingrajā režīmā bija noliegtas.
Kuldīgā Zandberga darbs ritēja līdz 1915. g. aprīlim, kad, krievu armijai atkāpjoties un vāciešiem tuvojoties, semināru pilnā sastāvā nācās evakuēt tālāk no frontes. Mācības uz laiku tika pārtrauktas, audzēkņi izklīda gan pie vecākiem, gan arī iestājās citos semināros (Tērbatā). Arī Zandbergs uz dažiem mēnešiem tika piekomandēts citai skolai. 1915. g. rudenī seminārs sāka darboties Eiropas Krievijas austrumos, Kazaņas gub. Čistopoļes pilsētā pie Kamas upes. Lai gan neparastos un grūtākos apstākļos, Zandbergs ķērās pie darba tāpat kā līdz tam. Kad 1917. gadā pārveidojušies politiskie apstākļi nodod viņa rokās semināra vadību, Z. pilda atbildīgos direktora pienākumus ar lielu veiksmi.
1919. g. seminārs tiek pārveidots par Čistopoles augstāko pedagoģisko institūtu, kurā pārgāja kā agr.semināra skolotāji, tā arī audzēkņi.
1920. g. Zandbergs, kopā ar dažiem citiem bijušajiem semināra skolotājiem, pārbrauca dzimtenē. Te viņš 1921. g. atrod darbu Rīgā. Kādu laiku viņš strādā par skolotāju Rīgas pilsētas 30. un 32.pamatskolā, kā arī ir stundu skolotājs Latv. Jaunatnes savienības ģimnāzijā un Rīgas skolotāju institūtā, bet pēc tam uzņemas pārziņa pienākumus Rīgas pilsētas 32. pamatskolā, ko izpilda līdz pat savai pēkšņai nāvei. Arī te viņš darbojas ar savu parasto nosvērtību, nopietnību un darba mīlestību. 1928.gadā Z. tiek cenzēts Izglītības ministrijā par pilntiesīgu vidusskolu skolotāju matēmatikā.
Savā 45 gadu ilgajā pedagoga darba laikā Z. ir dzinis, dziļu vagu skolas druvā.  Šī laika lielāko daļu viņš ir darbojies tieši latviešu tautas izglītības laukā.. Jo svarīgs ir Z. darbs Baltijas skolotāju seminārā, kam viņš veltījis sava mūža labākos 15 gadus un līdzējis sagatavot ap 500 skolotāju, no tiem lielo vairumu latviešu, kas vēl tagad, strādā gan par skolotājiem, gan arī citās dzīves nozarēs par svētību mūsu zemei un tautai. Tai pašā laikā viņš nav aizmirsis arī citas darba nozares, piedalīdamies gan skolotāju, gan citās sabiedriskās organizācijās. Sevišķi čakli viņš darbojās bij. Baltijas skolotāju semināra audzēkņu un skolotāju biedrībā. Nelaiķis bija arī Izglītības ministrijas matemātikas mācības grāmatu vērtēšanas komisijas loceklis.
Nelaiķi, izvadīja š. g. 12. maijā no pareizticīgo katedrāles uz Meža kapiem, piedaloties plašai pavadītāju saimei — tuviniekiem, viņa bij. un tagadējiem audzēkņiem, darba biedriem, kas visi sirsnīgā pateicībā pušķoja viņa kapa kopu krāšņiem ziediem. Vainagus nolika no Izglītības ministrijas, Rīgas pilsētas izglītības valdes, bij. Baltijas skolotāju semināra audzēkņu un skolotāju biedrības; aizsargiem, skolotāju biedrības skolām u.c. organizācijām.

Avots: "Izglītības ministrijas mēnešraksts", 1937