Dzimusi 1894. gadā Bigauņciemā.

Mācījusies Bigauņciemā, Slokā.

Pirmā pasaules kara laikā nonāk Kaukāzā, Baku. Tur satiek vēlāko literatūrvēsturnieku un dievturu kustības aktīvistu Alfrēdu Gobu. Salaulājas 1917. gadā.

Latvijā atgriežas 1918. gadā. Apmetas Dignājā, vīra dzimtajos "Slīderos", kas kara laikā nopostīti un jāatjauno.

Vēlāk ģimene dzīvo Rīgā.

Ir divas meitas - Gundega un Daina.

Mirusi 1969. gadā.

-----

No dzimtenes saņemta ziņa, ka mūžībā aizgājusi mana vecmāmiņa  Līze Goba dz. Rungaine, dzimusi 1894.gada 19.novembrī Bigauņciemā. Pēc skolas Bigauņciemā un Slokā, I pasaules karš viņu noveda bēgļu gaitās Kaukāzā, Baku pilsētā, kur iepazinās ar Alfrēdu Gobu (vēlāko literātūrvēsturnieku, rakstnieku, pirmo Labieša redaktoru, dz. 1889. g.) un 1917. gadā nodibināja ģimenes dzīvi. Latvijā atgriezās 1918. gadā pilnīgi kara nopostītajās vīra mājās. Kopš 1923.gada dzīvoja Rīgā līdz mūža beigām. Šai mūža daļā viņa pievērsās latviešu dievestībai un latviskai dzīvesziņai ar visu sirdi un prātu, no kā vairs neatkāpās un ar savu mūžu bija priekšzīme citiem. Viņas grūtākais dzīves posms bija pēc II pasaules kara, dzīvojot vienai neziņā par savu vistuvāko likteni. Pēc dažiem gadiem apstākļi mainījās, vairs nebija smagā vientulība un pienāca arī ziņas no bērniem tālumā. Dienas un gadi pagāja kopā ar savu mūža draugu , līdz grūtā slimība viņu noveda mūža miegā 1969. gadā. Viņa vēlējas gulēt savas dzimtās puses kapos, kur arī guldīta pēc senām paražām 1969. g. 15.februārī. Bēru apraksts pauž, ka no Rīgas viņa izvadīta ar runu skandēšanu, vijoles un kora dziesmām, vainagiem un puķēm. Pēc stundas brauciena automašīnās un autobusā bērinieki nonāca Slokas kapsētā, kur sagaidīja daudz pavadītāju. Divi runātāji un koris apcerēja aizgājējas dzīvi. Mājās bēru mielastā ar runām, tautas dziesmām, kora dziesmām un koklēšanu daudzināja raženo aizgājēju. Vecmāmiņa atstāja divas meitas - Gundegu Līdumu dz. Gobu (1918.18. XI) un Dainu Arāju dz. Gobu. Viņai ir 4 mazmeitas - Aija.Vija, Ilze, Inese un 3 mazmazbērni - Raitis, Lāsma, Aris-Sēlijs. Ar savu vecmāmiņu jutos ļoti tuva. Līdz mūža beigām viņa visiem rakstīja, deva no sava gaišā padoma un sūtīja savus adījumus. Viņas un vectēva priekšzīme un mudinājumi ir iemesls, kādēļ studēju folkloru, mācos latviešu folkloru un esmu ieguvusi dziļu cieņu pret viņas paaudzes latviešiem. (Aija Beldava; Labietis, 1969)