Arī Pauls Ducmanis ir patriotiskas ģimenes atvase – tēvs Latvijas Profesiju kameras vicepriekšsēdētājs un Jāņa Poruka pamatskolas pārzinis, tēva brālis – Latvijas Republikas senators, 15 gadus LR diplomātiskajā dienestā ārzemēs, LR pārstāvis Tautu Savienībā Ženevā.

Vācu laikā Pauls ir viens no Daugavpils laikraksta Daugavas Vēstnesis vadītājiem. Pēc kaŗa ziņotāju skolas nobeigšanas Berlīnē – kaŗa ziņotājs Latviešu leģionā.

1944. gada vasarā vada avīzes Tēvija frontes izdevumu, Tēvijas ievadrakstu „Mosties, celies, cīnies, latviešu tauta!” (1944.7.VIII) un arī pēdējā Rīgā iznākošās Tēvijas numura ievadrakstu paraksta Ducmanis.

Kurzemes cietoksnī ir avīzes Kurzemnieks redaktors (1944.18.XI-1945.5.V). Par savu darbību vācu okupācijas gados, atgriežoties padomju okupācijai, Ducmanis nesaņem vis lodi pakausī vai vismaz 25 gadus Sibīrijas vergu nometnēs, bet aši vien kļūst par VDK uzticības vīru – 40. gadu beigās dzīvi piedalījies „mežakaķu”, t.i., pretpadomju partizānu izķeršanā, kļūst par avīzes Rīgas Balss sporta redaktoru, vēlāk par informācijas nodaļas vadītāju (kur strādā arī Kalvāns), un vēl vēlāk par Kultūras sakaru komitejas avīzes Dzimtenes Balss redaktora vietnieku, sacer propagandas rakstus, arī brošūru Kas ir Daugavas Vanagi? (158-163) (skat. arī Lilitas Zaļkalnes apceri „Ezergailis un VDK dezinformācija” – JG245:46-49).