Latviešu baptistu mācītājs un teologs, dzejnieks, sabiedriskais darbinieks, izdevējs. 1920. gadu sākumā iedvesmoja un organizēja latviešu baptistu emigrāciju uz Brazīliju, kur Sanpaulu pavalstī dibināja latviešu baptistu ciemu "Vārpa".

Rīgas misiones biedrība 1897. gadā, kad Iņķis bija 26 gadus vecs baptistu mācītājs, nosūtīja viņu uz Brazīliju apmeklēt baptistu draudzes, kas bija izveidotas kopš 1890. gada tur dibinātajās latviešu kolonijās. 1897. gadā ieradies Brazīlijā, Iņķis tur palika divus gadus. 1911. gadā viņš Brazīliju apmeklēja vēlreiz, bet 1921. gadā ieradās tur uz palikšanu.

No 1899. līdz 1921. gadam bija Rīgas baptistu Mateja draudzes mācītājs. Iņķim esot Mateja draudzes mācītāja amatā, tika pabeigta draudzes dievnama būvniecība Matīsa ielā.

1920. gadu sākumā Latvijas baptistu vidē iedvesmoja šīs konfesijas sekotāju masveida izceļošanu uz Brazīliju, kas notika 1922. gadā, un latviešu baptistu ciema "Vārpa" dibināšanu Sanpaulu pavalstī. Bija šīs kolonijas izveidošanas garīgais vadītājs, lielā mērā arī praktiskās puses jautājumu kārtotājs. Arī izveidojoties ciemam, saglabāja garīgā vadītāja statusu kā draudzes vecākais mācītājs, kā arī lielu ietekmi uz kolonijas dzīvi kopumā.

Dažus gadus pēc ciema izveidošanas, kolonistu vidū palielinoties domstarpībām par tās tālākās attīstības principiem, netālu no Vārpas Iņķis nodibināja un vadīja evaņģēlisko kopsaimniecību Palma, faktiski atsevišķu koloniju. Tās iemītniekiem nebija individuālu īpašumu un ienākumu, visiem viss īpašums bija kopīgs.

Palmā Iņķis izveidoja izdevniecību un tipogrāfiju, kas izdeva žurnālu "Kristīgs Draugs", citu garīgo literatūru. Vēlāk Iņķis pārcēlās uz Novaodesu, kur bija mācītājs latviešu baptistu draudzē.

Miris 1958. gadā. Apglabāts Novaodesas (Nova Odessa) kapos. Sieva - Marta Iņķe.