Miris mocekļa nāvē. Līdz nepazīšanai sakropļots tika atrasts pie Lībagu tautas nama.

Avots: Tēvija, 08.07.1941

-----

Kandavas Remesu saimnieku Fridrihu Cirķeli cienīja visa apkārtne. Tas bija īsts, moderns parauglauksaimnieks, kas ar savu centību un plašo skatu bija simbols latvju zemes pēdējo gadu straujajam saimnieciskam uzplaukumam. Cirķelis bija skolotāja dēls. Arī pats studējis lauksaimniecību un rosīgi darbojies aizsargu organizācijā. Viņa enerģija bija apbrīnojama. Savas patstāvīgās lauksaimnieka gaitas viņš uzsāka kā Nurmuižas apsaimniekotājs. Muižas centru apsaimniekojot viņš nomāja vēl klāt zemi no vairākiem jaunsaimniekiem. Beidzot viņš nopirka Remesu mājas un iekārtoja priekšzīmīgu saimniecību. Starp simtem laukstrādnieku, kas bija strādājuši viņa saimniecībās, atradās vismaz daži, kas skaitīja savu saimnieku par lielu izsūcēju. Un vai mazums bija arī citu skauģu? Cirķeļa vārds bija izsūtāmo sarakstā. Bet enerģiskais aizsargu virsnieks izteicās, ka viņš negrib būt līdzīgs miermīlīgam lopiņam, ko ved uz kautuvi. Liktenīgajās jūnija dienās Remesu saimnieks devās mežā, mūsu dzimtenes birzēs un silos, kas toreiz deva patvērumu tik daudziem latviešu zemes patriotiem. Sākās karš. Partizāņi priecīgi vēroja, ka boļševisma dienas Latvijā skaitītas. Cirķelis nebija no bailīgajiem. Viņš sāka jau atklāti parādīties pie paziņām, lai kopējās pārrunās dalītu savus iespaidus. Šim drosmīgajam dzimtenes dēlam liktenīgs kļuva pats Jāņu vakars. Kā īsts latvietis Līgo vakaru viņš vēlējās nosvinēt draugu vidū. Jo drūmāka bija vispārējā ainava zem boļševisma terora zīmes, jo vairāk vajadzēja iekšējas sirds degsmes un ticības drīzai atbrīvošanai. Tādu ticību mēs varējam smelties tikai tuvu cilvēku sabiedrībā. Cirķels devās uz Beikām un priecājās te līdz ar saviem draugiem un domu biedriem. "Neuzvaramā" sarkanā armija kā lavīna šķīda atpakaļ uz plašo dzimteni. Kurzemes atbrīvošanas stunda tuvojas. Vēl tikai pāris dienas un šis smagais jūgs būs nokratīts uz visiem laikiem. Tikai pāris dienas! Bet liktenis bija nežēlīgs, tas Fridriham Cirķelam nedāvāja šis pāris dienas. Kā čūska tuvumā bija ložņājis ļauns nodevējs. Dzīres Beikās vēl nebija galā, kad ieradās jau Čekas vīri un aizveda lepno patriotu uz turieni, kur nav vairs atgriešanās . . . Pienāca 27. jūnijs. Boļševiki bēga. Latvju zemes ļaudis atmodās kā no smaga murga. Visi priecājās. Gaišs prieks staroja arī kandavnieku sejās. Bet viņu vidū vairs nebija enerģiskā Remesu saimnieka. Lībagu lielceļa malā pie Kaziņu mežsarga mājām atrada divus stipri sakropļotus līķus. Viņu rokas un kājas bija saistītas ar dzeloņdrātim. Viens no šiem nelaimīgajiem, pēdējiem Talsu čekas upuriem, bija Fridrihs Cirķelis
Drīz noskaidrojās arī, ka otrs upuris ir bijušais Valdemārpils policijas kārtībnieks Andrejs Grīnfogels. Tas bija kluss, lēnas dabas cilvēks. Daudzus gadus viņš bija strādājis tēva amatā —- mūrniecībā. Kā centīgs amatnieks uzcēlis arī pats savu māju — Talsos, Raiņa ielā.  (Talsu vārds, 04.06.1942)