Uzraksts uz kapa pieminekļa:

                              Es esmu pāri, es esmu visā - neapdzisusi...

Benita dzimusi kara laikā. Pēc kara ģimene palika dzīvot Kandavā lai vieglāk būtu sevi apgādāt. Tēvs bija izsūtījumā, atgriezās ar vāju veselību. Benita sāka mācības Kandavā, arī mūzikas skolā, jo bija muzikāli apdāvināta. Atgriešanās Rīgā nebija vienkārša dzīvesvietas trūkuma dēļ. Doles salā privāti īrēja dzīvokli. Benita skolas gaitas turpināja izslavētajā Rīgas 1. vidusskolā. šeit skolotāja Rusmane  viņai mācīja angļu valodu. Pildīja klases vecākās pienākumus. 1956.gadā piedzima brālis, nu atbildība un pienākums  noteica visu viņas dzīvi.

Sakarā ar  spēkstacijas būvi 4 cilvēku ģimenei piešķīra mazu dzīvokli Rīgā. Labās sekmes skolā Benitai ļāva pārvarēt augsto iestājeksāmenu barjeru Latvijas Universitātes Filoloģijas un vēstures  fakultātes angļu nodaļā. Arī šeit Benita kļuva par grupas vecāko. Dienas beigās pēc nodarbībām viņai nenesās prāts uz izklaidēm. Dziedāšanu korī "Dzintars"  A.Derkēvicas vadībā nevar nosaukt par izklaidi. Benitai bija jādarbojas ģimenes labā.  Augstskolā bija čakla mācībās, Un nevis "patoloģiskas intereses pret angļu valodu, literatūru, mākslu" dēļ, kā tas izskanēja radio intervijā, bet gan lai, nopelnot teicamnieka stipendiju, varētu papildināt ģimenes budžetu.

Absolvējot augstskolu un pēc obligāto gadu nostrādāšanas Benita atgriezās Rīgas 1. vidusskolā. Viņa bija prasmīga valodas mācīšanā, kā arī ieinteresēta un inteliģenta savu skolēnu audzināšanā. Pedagoģiskajā darbā par grūtāko atzina skolēnu vecākus.  Rūpes par sevi Benitai nebija pirmā vietā, vai gan citādi ļaunā slimība būtu mums viņu atņēmusi pirms 60 gadu sliekšņa pārkāpšanas.

Benita Sprūdža Rīgas Meža kapos apglabāta  krusttēva A.Mucenieka ģimenes kapavietā. Vēl nesenāk te apbedīts brāļa - vijolnieka U.Sprūdža dēls Roberts