Biomehānikas pamatlicējs Džovanni Alfonso Borelli dzimis Neapoles tuvumā. Viņa tēvs bija kāds spāņu karavīrs, māte,- vietējā iedzīvotāja. 

Studējis matemātiku Romā, pēc tam kļuvis par profesoru Mesīnas universitātē. Ap 1640. gadu Florencē saticis Galileo Galileju, kurš tobrīd strādājis Pizas universitātē. :Lai gan Galilejs atstājot univesrotātes amatu, iebildis, ka viņa vietā ieceltu Borelli, abi saglabājuši labas attiecības.

Borelli pirmais pētīja un skaidroja cilvēku un dzīvnieku pārvietošanos no mehānikas viedokļa.

Jau pēc zinātnieka nāves 1680. gadā izdeva viņa divsējumu darbu “De Motu Animalium” (“Par dzīvnieku kustībām”). To uzskata par biomehānikas kā zinātnes aizsākumu.

Borelli sprieda, ka arī dzīvs organisms līdzinās mašīnai un tam piemērojamas matemātiskās formulas un mehānikas likumi. Muskuļu, elpošanas, asinsrites darbība bija izskaidrojama no mehānikas skatpunkta. Sirdi viņš salīdzināja ar sūkni, kam ir vārstuļi. Plaušas – ar plēšām. Kauli organismā ir kā sviras, ko kustina muskuļi. Iešana saskaņā ar Borelli mācību ir mērķtiecīga ķermeņa smaguma centra pārvietošana, ko pavada ekstremitāšu darbības līdzsvara noturēšanai. Zinātnieks izstrādāja dzīvo būtņu pārvietošanās veidu jeb lokomociju klasifikāciju un postulēja, ka visa pamatā ir atgrūšanās un pievilkšanās. Uz sauszemes tā ir skriešana, lēkšana, soļošana. Ūdenī – peldēšana. Gaisā – lidošana.