Aktrise, režisore, dramaturģe Nora Vētra-Muižniece (dz. Vīdemane) dzimusi 1919. gada 10. oktobrī Kurskas guberņas Timā, Krievijā, mērnieka ģimenē. Tēvs - Atis Vidmanis, māte - Alise Vidmane, dzim. Gulbe. Vecvecāki no mātes puses - Karolīne un Jānis Gulbji. Nora beigusi Rīgas 2. pilsētas ģimnāziju (1939) un nolēmusi kļūt par aktrisi, jo ģimenē visi interesējušies par teātri, it īpaši cienot Nacionālo teātri.

Pati Nora Vētra-Muižniece raksta: “1939. gada jūlijā apprecējos ar virsnieku Arturu Vētru un aizbraucu dzīvot pie viņa uz Rēzekni, tad Saldu, vēlāk uz Liteni.

Mani nākotnes sapņi saistījās ar teātri. Apprecēšanās tos pārtrauca, bet neizdzēsa.

Saimniece, pie kuras dzīvojām, vīru brīdināja, un pēdējā brīdī mums izdevās no Litenes izbēgt. Vācu okupācijas laikā vīru iesauca leģionā. Es iestājos Nacionālā teātra aktieru studijā.“

Studiju viņa pabeidz 1946. gadā. Tomēr interese par teātra mākslu, atceroties kaut vai bērnībā redzētās izrādes ar slaveno aktieri un režisoru Mihailu Čehovu, liek Norai turpināt studijas, un viņa dodas uz Maskavu. Mācās Maskavas Dailes teātra studijā (1947-50), teorētiskos priekšmetus kārtojot A. Lunačarska Teātra mākslas institūtā (1953). Atgriežoties Latvijā, Nora Vētra turpina strādāt Drāmas (Nacionālajā) teātrī par aktrisi.

“Manu režisores diplomdarbu – Maksima Gorkija "Barbaru" iestudējumu – brauca vērtēt Maskavas Dailes teātra režisors profesors Rajevskis. Saņēmu teicamu atzīmi un atzinīgas atsauksmes, sevišķi no [Alfrēda Amtmaņa] Briedīša, bet teātrī man vieta neatradās – nāca zināms, ka mans vīrs bijis Latvijas laika virsnieks, tad leģionārs un es neesmu no viņa šķīrusies. Divus gadus es vispār nekur nedabūju darbu.”

1953-1965 Nora Vētra-Muižniece literārās daļas vadītāja Dailes teātrī, 1949. gadā uzraksta lugu “Velna mācītājs”, ko Dailes teātris arī uzņem repertuārā. Tolaik šis darbs uzskatāms par unikālu – luga ir par mācītāju, Bībeles tulkotāju, Jāni Reiteru. Pati Nora Vētra-Muižniece iestudē izrādes, kā, piemēram, "Atraitnes vīrs" (1956), “Normunda meitene”, "Kasa mare" (1961)" un kļūst arī par Dailes teātra galvenā režisora Eduards Smiļģa palīgu, iestudējot izrādes “Ziedošais tuksnesis”, “Gesta Berlings”,  “Minhauzena precības" (1958), Ļ.Tolstoja romāna “Karš un miers” dramatizējumu, kā arī J. Hašeka “Šveiku” u.c. Piecdesmito gadu pirmajā pusē Nora Vētra kļūst par Muižnieci, jo apprecas ar Dailes teātra scenogrāfu un gleznotāju Oskaru Muižnieku.

Sešdesmitajos gados sākas viņas pedagoģiskais darbs – docētāja Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (1965-67) un Latvijas Valsts konservatorijā (1967-71). Vēlāk iestudē uzvedumus Latvijas radio (1972-75) un darbojas E. Melngaiļa Tautas mākslas namā (1975-89). Nora Vētra-Muižniece režisējusi Ē. Valtera simtgadei veltīto V. Igo drāmas "Lukrēcija Bordžija" iestudējumu 1994. gadā Jaunajā Rīgas teātrī, un vēl 75 gadu vecumā pabeidz LU Filoloģijas fakultātes maģistrantūru (1994).

Lugu rakstīšana nebeidzas – "Ar dziesmiņu druvā gāju", "Rikšiem laidu kumeliņu", "Trīs labas lietas", “Māsas”, “Dzirnavas”, ko iestudē galvenokārt amatierteātri. Ar tiem režisorei ir īpašas attiecības, viņa ir to “krustmāte”. Ilgus gadus strādājot Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas namā, Nora Vētra-Muižniece bija gan konsultante, gan teātra sektora vadītāja. Daudziem vēl atmiņā viņas organizētie tautas teātru salidojumi ar saturīgām diskusijām un vērienīgām brīvdabas izrādēm.

Ir iznākušas arī Noras Vētras-Muižnieces grāmatas “Kumeliņi, kumeliņi” un  grāmata par Rīgas vēsturi.

Norai Vētrai-Muižniecei ir divi dēli – Latvijas Universitātes profesors, rektors Indriķis Muižnieks un gleznotājs Ģirts Muižnieks.