Tas bija Arvīds Sviķis, dzimis Rīgā 1909. gadā. Viņa tēvs Jānis Svikke, partijas biedrs no 1904. gada, piedalījās pilsoņu karā un pēc tam strādāja PSRS.25 1945. gadā viņš ieradās Rīgā, kur strādāja izdevniecībā un LVU PSRS vēstures 25 V.E.

Vai tas varētu būt tas J.M. Svikke, kurš 1918. gada jūlijā Jekaterinburgā atteicās nošaut cara ģimeni?

 Salnas ziņojums par Artūru Rezongu VEcordia, izvilkums L-ONVD 38 Niedre, Daugmalis. «Slepenais karš» katedrā.

Savu dēlu no 11 gadu vecuma Svikke nodeva Maskavā Kārļa Marksa skolā komūnā. Pēc tās beigšanas 1925. gadā Arvīds Sviķis 1,5 gadus mācījās elektromontieru kursos, pēc tam strādnieku fakultātē, kur gatavojās iestājai augstskolā.

1929. gadā pēc tās beigšanas Sviķis tika komandēts uz Maskavas Enerģētisko institūtu (2., 8521., 2.), kuru beidza 1933. gadā.

Vienu gadu Sviķis strādāja Maskavas Elektrorūpnīcā kā inženieris (2., 8521., 27.), bet pēc tam pārgāja Latsekcijas rīcībā. (2., 8521., 13.)

1934. gada novembrī viņš vienu mēnesi stažējās Ļeņingradas apgabala radiofonā, kā arī iemācījās telegrafēt ar Morzes aparātu.

1935. gada 8. jūlijā Sviķis Kominternes birojā saņēma Čehoslovākijas pilsoņa Oldriha Adameka pasi un precīzas instrukcijas par raidīšanu (2., 8522., 3.):

«Šifrs bija sastādīs pēc 2 grāmatām – Andreja Upīša Kopoto rakstu 1. sējuma un latviešu – vācu vārdnīcas 1925. gada izdevuma».

Salna 1934. gada 23. decembrī rakstīja uz Rīgu Krūmam: «Meklējiet dzīvokli pilnīgi solīdās aprindās, kas piemērots radio būdai. Laiks viens mēnesis». (8., 583., 31.)

1935.gada 4. jūnijā Salna ziņoja Krūmam: «Radists brauc apkārt26 uz Asara ielu. Viņš runās tikai ar Tevi un Andreju». (2., 9.; 8., 597., 15.) Augustā Sviķis, ar segvārdu Jaunais, ieradās Rīgā, saistījās ar Ābeli, un pēc Krūmiņa un Salnas tieša norādījuma tika ievietots Lencmaņa māsas dēla Arnolda Rīdzenieka, segvārds Profesors, dzīvoklī. (2., 5171., 143.) Radiostacijas izveidi vadīja LKP CK loceklis Andrejs Ābele, arī Rūdolfs Ansbergs, arī Rūdolfs Skujenieks, arī Andrejs Bērziņš, segvārdi: Andrejs, Rasa, Kadiķis.

Pirmo reizi viņu uz Latviju nosūtīja 1924. gadā, arestēja 1925. gadā un 1926. gada decembra beigās apmainīja.

1934. gadā Ābeli nosūtīja uz Latviju kā LKP CK locekli. Radista novietošana pie tik tuva Lencmaņa radinieka, kurš līdz 1934. gada sākumam strādāja «Sovtorgflot» Rīgas kantorī kā mašīnrakstītājs (2., 8522., 19.), pierāda LKP organizatorisko vājumu, nespēju atrast drošāku dzīvokli. Tas gan parāda arī policijas uzraudzības vājumu, kura raidstacijas būvi nekonstatēja.

Sviķim tika noteikta mēnešalga 170 latu, no kuriem viņš Rīdzeniekam par dzīvokli un uzturu maksāja 60 latus.

Rīdzenieka, kurš Sviķim palīdzēja, mēnešalga bija 135 lati. Ābele detaļu iegādei iedeva 900 latus. Oktobrī raidstacija bija gatava, bet ar pārāk mazu jaudu.

Tās signālus Maskava nevarēja uztvert. Sviķis ar Rīdzenieku sāka būvēt spēcīgāku raidītāju.

Iepazīšanas ar patieso dzīvi Latvijā uz Arvīdu Sviķi atstāja tik lielu iespaidu, ka viņš 1935. gada 1. decembrī ieradās Rīgas prefektūrā un visā atzinās. (2., 8522., 1.)

Varam tikai minēt par šā puiša dvēseles mokām, pirms viņš izšķīrās par šo soli. Taču skaidrs ir viens – savu izvēli viņš bija izdarījis par labu tēvzemei.

Policija izdarīja kratīšanu Rīdzenieka dzīvoklī, kur bez raidītāja atrada arī automātisko pistoli un vairākas rokas granātas. (2., 8522., 7.)

Sviķis izdeva arī Ābeli, un visiem trim tika piespriesti pa 6 gadiem katorgā. (2., 9., 88.–89.; 2., 8521., 33.–34.) Iespējams, ka tādā veidā Politpārvalde gribēja pasargāt Sviķi no aizdomām, ka tieši viņš ir uzrādījis minēto grupu. Ka Sviķis izdevis pratināšanā visu, ko zinājis, LKP vadība uzzināja tūlīt, bet, ka viņš pats pieteicies policijā – tikai 1939. gadā.

Salna 1937. gada 9. septembrī ziņojumā Kominternes priekšniecībai apgalvoja, ka Rīdzenieki ir Politpārvaldes aģenti. Kā arguments tam tika minēta arī radniecība ar Lencmani. (2., 7957., 9.)

Sviķi pēc 1940. gada 21. jūnija no ieslodzījuma neatbrīvoja. Pēc visu protokolu atrašanas padomju orgāni par dzimtenes nodevību viņam piesprieda nāves sodu. 

Fragmenti:

Dienasgrāmata «VECORDIA» © Valdis Egle, 2016 ISBN 9984-9327-1-0

Niedre, Daugmalis. «Slepenais karš» © TSDC, 1999