Sandriņ, cik grūti noticēt, ka tevis vairs nav. Par ātru, par ātru tu aizgāji. Vēl tik daudz darāmā, vēl tik daudz neiemācītu un neizdejotu deju, kuras tev bija jāizdejo. Tūlīt, tūlīt aprīlī rajona deju kolektīvu skatē, gatavojoties šīs vasaras Dziesmu svētkiem, jādejo tavam "Dieverim", jāskaita punkti kopā ar žūrijas komisiju pārējiem rajona deju kolektīviem. Kā mēs bez tevis? Tu tik ilgus gadus to prati izdarīt bez liekas runāšanas, bez liekas kurnēšanas.
Sandriņ, tu esi, biji un būsi stiprā sieviete, kura spēja tik daudz - izdarīt, izturēt un paspēt. Un, galvenais, nevienam nežēloties, nevienam nelūgt, lai cik grūti tev klājies. Tev bija jāpabeidz iesāktās studijas Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, galu galā tev bija jāsagaida, ka tavs Aldis tev uzdāvina mazbērnus...
Tu un mēs visi cerējām, ka tev izdosies, ka tu esi stipra, bet izrādās, ka arī kultūras cilvēki ir tikai cilvēki.
23. martā tu nosvinēji četrdesmit deviņas vasaras un ziemas, bet piecdesmito tu vairs negribēji. Un mēs jautājam - kāpēc?
Mēs dzirdam tavu balsi:
"Pret vējiņu danci griezu,
Lai tie brunči plivējās,
Lai tie brunči plivējās,
Lai tie jaudis brīnījās."
Mēs brināmies, skumstam un nevaram noticēt. Mēs - Dobeles pilsētas kultūras nama darbinieki, rajona padomes |audis, rajona dejotāji. Mēs visi - kultūrā sistie.
Ruta Zariņa,
Dobeles pilsētas kultūras nama direktore