12. jūlijā pēc grūtas slimības 76. dzīves gadā miris Maskavas Valsts latviešu teātra «Skatuve» aktieris Eižens Āboliņš. Viņš bija pēdējais to traģisko notikumu liecinieks, kad pēc 18 gadu ilgas augsti profesionālas mākslinieciskās darbības latviešu teātri «Skatuve» Maskavā 1937. gadā slēdza un aktierus iznīcināja. Tā notika Ļeņingradā, Smoļenskā,
Omskā - visur, kur dzīvoja latvieši, kas gribēja dzimtajā valodā runāt, mācīties, dziedāt un spēlēt teātri. Eiženam Āboliņam laimējās, viņu notiesāja uz 10 gadiem, kurus viņš pavadīja Kanskas nometne. 1956. gadā pēc reabilitācijas atgriezies Latvijā, viņš ilgus gadus strādāja Tukumā par dzīvokļu saimniecības pārvaldes galveno inženieri, sešdesmito gadu sākumā piedalījās arī pilsētas kultūras nama dramatiskajā kolektīvā, nospēlēja vairākas lomas, vadīja aktieru meistarības nodarbības, stāstīja par savu darbu teātrī «Skatuve». Eižens Āboliņš dzimis un skolas gadus sācis Rīgā, bet 1928. gadā tēvam, augsti profesionālam dzelzceļa speciālistam, par sakariem ar Padomju Krieviju jāatstāj Latvija. Eižens turpina skolas gadus Maskavā, kur pašdarbības izrādē viņu pamana T. Amtmanis un aicina uz latviešu teātri «Skatuve». E. Āboliņš nokļūst augsti profesionālā, ētiski un mākslinieciski saliedētā kolektīvā, kas gūst nedalītu atsaucību visā Krievijā, sniegdams izrādes dzimtajā valodā ne vien Maskavā, bet apbraukādams visas vietas, kur vien dzīvoja latvieši - Baltkrievijā, Baškīrijā, Sibīrijā.
Maskavā ap teātri pulcējās visa progresīvā latviešu inteliģence, kas tur dzīvoja. Bieži viesi bija Jānis Rudzutaks, Roberts Eidemanis, Linards Laicens u.c. Neaizmirstami E. Āboliņa atmiņā palikuši mēģinājumi un tikšanās ar Mariju Leiko R. Blaumaņa lugas «Ugunī» mēģinājumos: M. Leiko Kristīne, E. Āboliņš Vīskretis. Teātris sāka iestudēt Raiņa «Zelta zirgu», R. Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos», gatavojās viesizrādēm  Amerikā. Tad nāca 1937. gads... no 24 aktieriem 14 tiek iznīcināti cietumos; Marija Leiko, apsūdzēta par «vācu spiedzi», kamerā izdara pašnāvību. Pārējie nosūtīti uz nometnēm, miruši vēlāk. Visi toreiz Maskavas Valsts latviešu teātra aktieri reabilitēti. Pēdējā tikšanās reizē pirms meneša E. Āboliņš, gulēdams slimnīcā, teica: «Krievijas latviešu aktieri ir pelnījuši, lai viņiem Raiņa kapos uzceltu pieminekli.» Tajā piemineklī būtu ierakstāms arī Eižena Āboliņa vārds pateicībā par viņa aktiera gaitām, cilvēcisko gaišumu un cildeno vīrišķību.

Avots: Literatūra un māksla, 22.07.1989