Kārlis Zariņš (1923-1954) bija nacionālais partizāns. Viņš tika tiesāts 1954.gadā. 

Avots: Meža meitas : 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā / Sanita Reinsone.-38.lpp. 

***

Sagūstīts 1953. gada 16. jūlijā. Viņu tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1954. gada 10.–13. februārī Rīgā.

Bez tiesas darbiniekiem piedalījās vēl arī 26 liecinieki, to skaitā četri agrāk sagūstītie un notiesātie partizāni. Kad tiesnesis Zariņam nolasīja apsūdzības formulējumu “par dzimtenes nodevību”, partizāns viņu pārtrauca ar saucieniem:

“Es neesmu dzimtenes nodevējs, es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. [..] Es tagad nožēloju, ka tik maz šāvu boļševikus. [..] Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. [..] Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu [..] Vairāk ar jums es sarunāties nevēlos. Tiesājiet mani, kā gribat.”

Zariņš bija burtiski no dzelzs. Viņš nesalauzts izgāja cauri visai pratināšanas mašinērijai un spēja vēl saņemties un pateikt, ko domāja. Zariņam tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods, ko izpildīja Maskavā, Butirku cietumā 1954. gada 11.jūnijā.

***

Z. Turčinskis: 

Vecpiebalgas un Ērgļu pusē darbojās nacionālais partizāns Kārlis Zariņš. Viņš bija fenomenāls tādā ziņā, ka staigāja apkārt ar fotoaparātu un trīs pistolēm. Fotografēja visu, ko redzēja, un nodzīvoja mežā Līdz 1953. gadam. Kad Zariņu sagūstīja, čeka viņu spīdzināja, neĻaujot gulēt un novedot līdz tādam stāvoklim, kurā ikviens cits cilvēks būtu gatavs izstāstīt un parakstīt jebko. Zariņa pratināšanas protokolā rakstīts, ka viņš saka - nerunās, kamēr neļaus izgulēties. Viss. Viņu
varēja likt karcerī, sist, bet viņš nerunāja. Spriežot pēc nedēļas pārtraukuma protokolos, pēc tam viņš normāli runā un tas notiek dienas laikā, nevis naktīs, kā čeka to parasti darīja. Viņš palika nesalaužams līdz pat savai nāvei.

Pats viņš bija nošāvis septiņpadsmit sarkanos.

Kad viņu tiesāja un lasīja apsūdzību par dzimtenes nodevību, viņš pārtrauca prokuroru ar vārdiem:
 

«Kādu dzimteni es nodevu? Mana dzimtene ir Latvija, jūsējā ir Krievija. Es savu dzimteni aizstāvēju tik, cik bija manos spēkos. Ja jūs esat uzvarējuši, varat mani nošaut tepat uz vietas. Man ir pilnīgi vienalga. Vienīgais, ko nožēloju, ka tik maz boļševiku nošāvu.»

Viņš bija absolūti nesalaužams.