Par dzejnieku, kuru nogalināja sabiedroto uzlidojumā virs Berlīnes, ir īsas ziņas
bibliogrāfiskā vārdnīcā „Es viņu pazīstu" (Ž. Unāma redakcijā).

Dzimis 1908. g. 14.nov. Seces pag "Baložos". Tēvs Roberts, lauksaimnieks, māte — Marta. Mācījies
Latviešu Jaunatnes Savienības ģimnāzijā, strādājis par ierēdni.

1944. g. sākumā vins apprecējās un
rudenī sekoja sievai un dēlam Viesturam bēgļu gaitās uz Vāciju. Sudetijā no difterijas mira viņa vienīgais dēliņš Viesturs.
Pats viņš strādāja Daugavas Vanagu redakcijā par technisko redaktoru.

Vācu laikā lirikā
ienāca vēl divi Kvāļi — Alfrēda brāļi, par kuru likteni pēc kara nekas nav vairs
dzirdēts. Reportāžas, ievadrakstus A. Kvālis ir parakstījis arī ar Oglēna vārdu.
Dzejnieka draugi un līdzgaitnieki saņem dramatisku ziņu. Vispirms satrauktos
vārdos to mums pastāsta Ēriks Raisters, un tad nekrologs parādās Latviešu Balsī:
~Dzidrs un priekšpavasara jausmu pilns uzausa 3. februāra rīts, un taču tam
sekoja diena, kurā pār Berlīnes namiem un ļaudīm nolaidās uzlidojuma
ēna. Tajā beidzās triju latviešu, triju Daugavas Vanagu redakcijas locekļu
dzīvības laiks. Pirmais no tiem bija Alfreds Kvālis — dzejnieks un karavīrs, iejūtīgs,
lirisks žurnālists un rāmais, labsirdīgais, allaž klusināta, bet īsta humora bagātais cilvēks. Kvālis publicējis tikai vienu dzejoļu krājumu "Saules ceļos", bet otrs —
"Ābeles koklē", pilnīgi sagatavots iespiešanai, palika manuskriptā. Savos
melodiskajos pantos, viņš pieskāries individuāliem motīviem, sekodams lirikas
meistaru paraugiem, taču visvairāk slavinājis Latvijas zemi, latviešu valsti un tās
cēlājus, bet beidzamā laikā mūsu karavīru un tā cīņu pret austrumiem.
Strādādams Daugavas Vanagos, Kvālis sniedzis lielu skaitu reportāžu, poētisku
ievadu un citāda veida rakstu, vienmēr pasvītrodams nacionālo momentu un ticību
latviešu tautas pastāvēšanai. Viņš bija labs latviešu ticējumu un māņu pazinējs,
savas zināšanas guvis darbodamies Folkloras krātuvē Rīgā. Doma, kas spārnoja
visus Kvāļa pēdējos rakstus, teicamākos, ko viņš jebkad sacerējis — latviešu
tauta reiz griezīsies mājup! Nebija lemts, ka rakstnieks pats šo brīdi piedzīvo.
"Bet ja reiz pienāks brīdis baigs
Ar nāvi uzsākt deju,
Es mirdams klusi vērsīšu
Uz dzimto pusi seju... "
Vai tā bija dzejnieka paredzēšana, vai arī ikviena karavīra doma? Dzejnieks it kā
nojautis, ka viņam būs jāsāk deja ar nāvi. Un uz dzimto pusi arī šai dramatiskā brīdī viņš raugās no tāluma. Uz dzimto pusi, uz Seci...
Gaisam gaudojot, torpēda uzkrita namam, kur strādāja mūsu avīžnieki, un bija
tik spēcīga, ka laupīja dzīvību trim latviešu bēgļiem un vēl kādiem 30 berlīniešiem. Viņi nogalināti ellišķīgā gaisa spiedienā. Dzejnieks aizvests un aprakts kopā
ar pārējiem nogalinātajiem bez jebkādām ceremonijām, kā jau kara apstākļos.
Vieta mums ir nezināma, bet tai ir jābūt Austrumberlīnē.

"Sēlijas dzejnieks Alfreds Kvālis"
Osvalds Akmentiņš