Dzidriņa ir mazā meitene fotogrāfijas vidū. Blakus - mamma, labajā pusē stāv viņas tētis. Attēlā redzamie cilvēki ir svētdienīgi ģērbušies un, spriežot pēc raksturīgajiem spieķiem, bauda atpūtas dienu Siguldā. Tas varētu būt 1930. gads, kad brālītis Ojārs vēl nav piedzimis.

Notverts mirklis, kad meitenīte ar lielajām, mazliet skumjajām acīm neko nevar zināt par nākotni, kas gaida priekšā, bet varbūt kaut ko nojauš? Dzidriņas mamma Elizabete Marta Emīlija Ozoliņš mirst, kad meitiņai ir tikai astoņi, bet dēliņam četri gadi.

Dzidriņas tēvs Jānis Ozoliņš savai 35 gadu vecumā mirušajai sievai Raiņa kapos nopērk četrvietīgu kapavietu (kvīts liecina, ka samaksāti 22 lati), kur tagad mūža miegā atdusas arī viņu meita Dzidra.

Abu Dzidras vecāku saknes meklējamas Naudītes pusē, bet dzīves vieta bijusi Rīga. Elizabete Marta Emīlija Upenieks dzimusi 1900. gadā, Jānis Indriķis Fricis Ozoliņš, arī Ozols - 1904. gadā.

Īpašas saites izveidojušās ar Pārdaugavu. Dzidras tēva māte Antonija Ozoliņš, meitas uzvārdā Skudre, 1900. gadā ierodas Rīgā, nopērk Pārdaugavā zemi un uzceļ māju. 

Tā ir Ozoliņu ģimenes ligzda ceriņdārzos slīgstošajā Pārdaugavā daudzus gadus, kaut gan ne visiem iemītniekiem tur ir lemts ilgi palikt. No četriem Ozoliņu dēliem divi mirst jaunībā, bet viens Otrā pasaules kara laikā emigrē uz ASV. Purva ielas divstāvu koka mājā ar puķu un augļu dārzu dzīvo vienīgi Dzidras tēva Jāņa Ozoliņa un viņa māsas ģimenes. Tā ir līdz dienai, kad Rīgas pilsētas padomju plānotāji vieglu roku izārda mazpilsētai līdzīgo Dzirciemu, Āgenskalnu, Nordeķus, Iļģuciemu... Zaļās oāzes vietā Pārdaugavā uzslienot daudzstāvu kastītes ar iemītniekiem, kas nerunā latviešu valodā. 

Dzidra piederēja pie paaudzes, kam mūža lielākā daļa aizritēja padomju Latvijā ar visu tā laika raupjo realitāti. Pēc Rīgas Finanšu tehnikuma beigšanas Dzidra strādāja Rīgas izpildkomiteju finanšu nodaļās par finanšu inspektori. Visilgāk toreizējā Ļeņingradas rajonā, kas tagad ir Kurzemes priekšpilsēta. Ilgus gadus slēpti (likums to liedza) piepelnoties blakus darbā, lai paēdinātu un izaudzinātu divas meitas. Kā farss tagad lasāmi ieraksti viņas darba grāmatiņā par 10 vai 15 rubļu prēmiju piešķiršanu vienreiz gadā “Oktobra Sociālistiskās revolūcijas gadadienā”.

Apbrīnojami, cik tomēr gaiši mirdzēja viņas zilās acis, atrodot labo un aizraujošo arī plānveida ekonomikas un rusifikācijas laikmetā. Neceļoja dzīvē, kā var mūsdienās pat par dažiem garšiem, ceļoja kopā ar TV “Kinoceļotāju klubu”. Interesanti raksti presē, kino, teātris, sporta sacīkstes ar izciliem mūsu sportistiem (Jāni Lūsi, Uļjanu Semjonovu un daudziem citiem diemžēl zem PSRS karoga) - Dzidrai garlaicīgi nekad nebija.

Kad Latvija atguva valstisko neatkarību, daudzi viņas vienaudži jau atdusējās kapu kalniņā. Dzidrai laimējās un viņa savu prieku un lepnumu neslēpa. Viena no pirmajām izgāja laukā no mājas, piespraudusi auseklīti, mazliet vēlāk - sarkanbaltsarkanā karoga nozīmīti. Tiesa, Dzidra pieredzēja arī smagās sociāli ekonomisko pārmaiņu dienas ar dziļo tautsaimniecības lejupslīdi, lielo bezdarbu un cenām “kā Eiropā”.

Dzidra izaudzināja divas meitas, bet jo īpaši sirdi atdeva mazmeitām Līnai un Ancei. Atšķirībā no šiem laikiem, kad vecmāmiņām pensiju laiks ir attālināts un audzināt mazbērnus nav vaļas, Dzidrai šāda iespēja bija, un viņa to uzņēma kā pašsaprotamu pienākumu. Paldies, paldies!

Ar visdziļāko pateicību,

meita Inta Lehmusa - Briede

2020. gada septembrī