Ēriks Ģibietis bija tipisks pēckara laika bērns, kurš papilnam izbaudīja trūkumu un grūtumus, kas bija Otrā pasaules kara sekas. Viņš piedzima 1945.gada 9. novembrī liepājnieku Annas Aleksandras Lūcijas un Rūdolfa Ģibiešu ģimenē.

1950.gadā ģimene no Liepājas bija spiesta pārcelties uz Nīcu, kur ģimenes galva Rūdolfs dabūja darbu – grāmatveža vietu vietējā kolhozā. Šī iemesla dēļ skolas gaitas Ērikam sākās nevis dzimtajā Liepājā, bet gan Nīcas skolā. Pavadījuši Nīcā astoņus gadus, 1958. gadā Ģibieši izmantoja iespēju atgriezties Liepājā.

Vēju pilsētā Ēriks skolas gaitas turpināja, ieguva pamatizglītību un no 16 gadu vecuma sāka sev pelnīt iztiku. 18 gadu vecumā sekoja iesaukums PSRS bruņotajos spēkos – uz Turkmēnijas PSR. Tie bija trīs dienesta gadi, kas, par spīti visam, viņa atmiņā palika kā varens piedzīvojums. Klimats, kur saule vasarā kalnos karsē līdz pat 47 grādiem, kalnainā ainava, aitu ganāmpulki, kamieļi, vietējo iedzīvotāju paradumi – tās bija lietas, par kurām Ēriks aizraudamies varēja stāstīt pat pēc 40 un vairāk gadiem.

1966.gadā atgriežoties mājās no armijas, Ēriks sāka darbagaitas Liepājas rūpnīcā “Sarkanais Metalurgs”. Kaļķu ceplī un arī Martena cehā nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā, tas ir, vairāk nekā 40 gadus. Tas bija ļoti smags un arī bīstams darbs, kas viņam maksāja veselību un beigās arī dzīvību. Tie bija upuri, ko Ērikam, protams, nespēja atsvērt nosaukuma “Goda Metalurgs” piešķiršana 2004.gadā.

Septiņdesmito gadu sākumā ģimeni piemeklēja smags trieciens – būdams vēl spēka gados, pēc smagas slimības Mūžībā devās Ērika mīļais tēvs Rūdolfs. Taču sliktajam sekoja arī kas labs – tās bija laulības ar rīdzinieci Silviju Čaibeli 1976.gadā. Jaunā ģimene dzīvoja Liepājā. 

Valstī sākās pārmaiņas – galvaspilsētā tika celtas barikādes. Būdams Latvijas patriots, Ēriks kopā ar citiem liepājniekiem devās uz Doma laukumu Rīgā, lai rūgtā pieredze, ko mūsu valsts piedzīvoja pagājušā gadsimta 40.gados, vairs neatkārtotos. Atmiņai no šī notikuma viņam ir “Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme”.

Ēriks rūpējās par savu ģimeni; gādāja, lai nekā netrūktu. Grūts bija 90.gadu sākums, taču, pateicoties viņa optimismam un dzīvotgribai, tas godam tika pārvarēts. Iespējams, dzīves grūtos brīžus Ērikam vieglākus padarīja mīlestība pret savu Liepāju, jūru un dzimtajām mājām.

Meita Ērikam ir veltījusi divas grāmatas: “Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi” un īsprozas krājumu “Par to, ko es tev neteicu”.

Bijis goda donors - ziedojis asinis vairāk nekā 100 reižu!

Ēriku Ģibieti mīļā atmiņā paturēs sieva Silvija, meita Lāsma, draugs daudzu gadu garumā – aktieris Gunārs Borgs, kā arī radi Austrālijā un Sanktpēterburgā.