Ilze Rudzīte Riharda meita (24.01.1937, Rīga, Latvija - 26.01.2022) - gleznotāja un grafiķe. Krievijas Mākslinieku savienības biedrs (1968).

Biogrāfija

Viņa dzimusi un augusi Rīgā, slavenu latviešu kultūras darbinieku Ellas Rudzītes Reinholda meitas un Riharda Rudzīša Jēkaba dēla ģimenē.

Viņa mācījās Jaņa Rozentāla mākslas skolā, no 1956. līdz 1963. gadam - LPSR Mākslas akadēmijā glezniecības nodaļā.

Pēc absolvēšanas viņi kopā ar vīru Leopoldu Cesuļēviču sekoja Jurija N. Rēriha, ar kuru viņi iepriekš bija tikušies Maskavā, aicinājumam - viņi pārcēlās uz dzīvi Altajā, Barnaulā. Pateicoties viņiem, parādījās pirmie pētījumi par N. K. Rēriha Vidusāzijas ekspedīcijas Altaja posmu.

1974. gadā uz V. S. Atamanova nama fasādes Verh-Uimonā tika uzstādīta piemiņas plāksne, kas veltīta Rēriha ekspedīcijas uzturēšanās laikam tur 1926. gadā. Mākslinieki piedalījās Altaja Valsts literatūras, mākslas un kultūras vēstures muzeja izveidē, kas dibināts 1989. gada 8. septembrī Barnaulā.

Kopš 1964. gada bijusi reģionālo, zonālo, republikas, vissavienības, starptautisko un ārvalstu izstāžu dalībniece. Starp tiem: Vissavienības jauno mākslinieku izstāde, Maskava (1972), Vissavienības izstāde "Slava darbam", Maskava (1975), republikas izstāde "Zeme un cilvēki", Maskava (1972), republikas izstāde "Padomju Krievija", Maskava (1975), republikas izstāde "Krievijas mākslinieki", Maskava (1978) u.c. Mākslinieces pasaules redzējumu būtiski ietekmēja viņas tēva, latviešu rakstnieka, pedagoga R. Rudzīša un mākslinieka, humānisma domātāja Nikolaja Rēriha personības. Mākslas vēsturnieku skatījumā mākslinieka daiļradi caurstrāvo viegls garīgums, pievilcība simboliskiem tēliem, pievilcība morāles un vispārcilvēcisku vērtību problēmām.  Viņa Altaja glezniecībā ienesa īpašu dekoratīvo stilu, augstu māksliniecisko prasmi un tēlu filozofisko dziļumu.

1984.-1991.gadā viņa pasniedza zīmēšanu, gleznošanu un kompozīciju Novoaltaiskas mākslas skolā. Vadīja autora lekciju zāli. Nodarbojas ar kanonisko ikonogrāfiju.

1993. gadā viņa studēja Viskrievijas Restaurācijas centrā. E. Grabara v\arda nosauktajā Senkrievu mākslas katedrā. Kopā ar mākslinieku V. L. Lavrinovu (un neatkarīgi) viņa uzgleznoja vairāk nekā 40 ikonas, krucifiksus un sienas gleznojumus Altaja apgabala tempļiem un klosteriem un Ust-Koksinsky baznīcai (Altaja Republika).

Personālizstādes notika daudzās pilsētās: Barnaulā (1974 un citās), Novosibirskā (1975), Ļeņingradā (1989), Rīgā (1990), Maskavā (1990), Odesā (1995), Belgorodā (1997), Alma-Atā, Ulānā. -Batora, Rīga, Berlīne, Dalasa (ASV), Bergamo (Itālija). Mākslinieka ceļojošo izstāžu sērija Sibīrijas pilsētās: Novokuzņecka, Prokopjevska, Kemerova, Tomska, Bijska, Gorno-Altaiska, Belovo, Meždurečenska, Novosibirska.

Apbalvots ar medaļu "Par drosmīgu darbu. Pieminot VI Ļeņina 100. gadadienu (1970), Krievijas Mākslinieku savienības sudraba medaļa "Garīgums, tradīcijas, meistarība" (2017), Altaja apgabala medaļa "Par nopelniem sabiedrības labā". (2017). Bergamo Mākslinieku asociācijas biedrs, Itālija (1995).

Darbi glabājas muzejos, mākslas galerijās, privātkolekcijās Krievijā: Barnaulā, Tomskā, Bijskā, Izvarā, Severobaikalskā, Multā; ārzemju kolekcijas: Itālija, Šveice, Latvija, Ukraina, Lietuva, Vācija, ASV, Francija.

Viņa dzīvoja Multā ( tulkojumā - Savvaļas kaķa kalns) Altaja Republikā.

Viņa nomira 2022. gada 26. janvārī, divas dienas pēc savas 85.dzimšanas dienas un dienu pirms savas vārda dienas.