Piedzimu 1908. gada 17. martā Igaunijā, dažus kilometrus no Valkas, Luntēs. Daudzbērnu ģimenēs bērni no mazām dienām iemācās paši uz savām kājām stāvēt, tā jau sešus gadus veca mācēju turēt rokā ganu rīksti un pieskatīt cūkas, pelnīdama pati sev maizi. Algu naudā uz rokas nemaksāja, bet ziemā, skolā ejot, bērns zināja, ka ēd vasarā pelnīto. Augot esmu strādājusi visus lauku darbus, sākot ar cūku un govju ganīšanu un beidzot ar siena novākšanu un kulšanas talkām. Jaunībā rūdītie locekļi nav mīksti, un varbūt tieši tāpēc manas kājas pat 56 gadu vecumā vēl ir stipras diezgan un bez locīšanās min svešo zemju ceļus. Ceru, tās būs vēl stipras diezgan aiznest kādreiz manu miesu uz to zemi, kura pieder man un kurai bez atlikuma piederu es pati.
Kā jau teicu, esmu dzimusi Igaunijā. Tēvs paaudžu paaudzēs bijis latvietis. Māte — tā pa pusei igauniete, pa pusei latviete (mātes tēvs bija igaunis). Un tomēr latviešu asiņu balss manī bijusi stiprāka. Skolā gāju Latvijā. Mēroju katru dienu 3 — 4 kilometrus uz skolu un vakarā atpakaļ uz Igaunijas Valku, kur dzīvoju. Valsts Valkas vidusskola, kuru beidzu 1927. gadā, atradās Cimzes semināra telpās, prom, laukā no Latvijas Valkas. Pēc vidusskolas metos uz visu jauniešu Meku Rīgu. Latvijā un Igaunijā bija savāda iekārta. Lai kādas pavalstniecības, skolā iet varēja katrs, bet darbu kādas citas zemes pavalstnieks lai nedomā dabūt. Ja kādam laimējās, tas bija kā aklai vistai grauds. Man tādas laimes nebija.

Pēc māsu skolas beigšanas darbu sameklēt man neizdevās ne Igaunijā, ne Latvijā. Igauņi teica, es esot skolā gājusi Latvijā, latvieši — man esot Igaunijas pavalstniecība.

Saka, katram cilvēkam esot savs liktenis. Man gribētos teikt, katra cilvēka liktenis ir mīlestība. Ja es gandrīz jau pusmūžā neiemīlētos latvietī, Latvijas pavalstniekā, man Latvijas pavalstniecības varbūt nebūtu vēl tagad. Ja drusku pāri divdesmitiem pirmā mīlestība mani nebūtu samalusi tik pamatīgi, ka pat miesīgi jutos slima, nezin, vai kādreiz kaut ko būtu uzrakstījusi. Pirmo stāstu uzrakstīju 25 gadus veca, tas saucās Mīlestības valoda, un tā bija tikai laime, ka to iespieda Latvijas Valkas mazajā avīzītē ZiemeļLatvija. Maz ir tādu, kas rakstniecības gaitas sāk ar prozu un pie tās arī paliek. Arī es pēc pirmā stāsta uzrakstīšanas metos uz dzeju. Un atkal laime, tās iespieda un pēc tām prasīja kā vietējā ZiemeļLatvija, tā žurnāls Sievietes Pasaule.

Trimdā esmu publicējusies Vācijā Tēvzemē, šinī zemē pārbraucot, Latvijā Amerikā, Mazputniņā, skautu žurnālā Sirojums, Tiltā, Daugavas Vanagu mēnešrakstā. Latvijā 1938. gadā iznāca pirmā un vienīgā dzeju grāmatiņa J.Rauskas apgādā un tā saucās Pirmā vaga. Trimdā man iznākušas četras bērnu grāmatas: Vasara, Zaķi un peles, Garausis ceļ šūpoles, Sniega pārsliņa un romāns Mezgli, kā arī vairākas no igauņu valodas tulkotās grāmatas.

Mēdz teikt, labam bērnam daudz vārdu. Ja no tā vadās, esmu labs bērns. Parasti sievietes mūžu beidz diviem uzvārdiem, man viņu ir trīs: esmu dzimusi Verlis, precēta Andersone un rakstos un rakstniecībā saucos Zane Zemdega.