Dzimusi Ķieģeļu pagastā, kur viņas tēvs ir melderis. 1896. gadā Zelmas vecāki pārceļas uz Rīgu, kad meitenei tikai divi gadiņi. Skolas gaitas norit Rīgas Latviešu biedrības skolā un Draudziņas ģimnāzijā. Jau ģimnāzistes gados viņa sadraudzējas ar pāris Dubura dramatisko kursu audzēknēm. Šī sadraudzība un Rīgas teātra izrāžu apmeklēšana viņu ierosina iestāties Dubura dramatiskajos kursos, bet tēvs par to negrib ne dzirdēt. Ģimnāziju beigusi, Zelma aizbrauc uz Krieviju, kur Samāras pilsētā strādā par mājskolotāju kāda armijas ģenerāļa ģimenē. Pirmajam pasaules karam sākoties un vācu armijai tuvojoties Rīgai, vecāki neatlaidīgi aicina meitu braukt atpakaļ uz Latviju — uz leriķiem, kur tēvs rentē leriķu muižas ūdens dzirnavas. Atgriešanās leriķos Zelmai Ezergailei ir liktenīga. 1916.g. vasarā Krievijas armijas artilērijas vienība, kurā tolaik dien Edvarts Tūters, pārvietojoties no Pērnavas pievārtes uz Rīgas resp. Daugavas fronti, dažas dienas atpūšas leriķos. Nevēlēdamies šo atpūtupavadīt  kādas kājnieku vienības zemnīcās, Edvarts Tūters meklē naktsmājas zemnīcu apkaimē un iemaldās leriķu sudmalās. Tur viņš satiek meldermeitiņu Zelmu Ezergaili. Īslaicīga iepazīšanās turpinās vēstuļu apmaiņas ceļā. 1919. gadā Tūteram izdodas atgriezties no Krievijas Latvijā. Rīgā viņš satiekas atkal ar Zelmu Ezergaili un vienojās mūža derībai, ko apstiprina Jaunās Ģertrūdes draudzes mācītājs Kārlis Freidenfelds Jaunās Ģertrūdes baznīcā 1919. gada 18. martā.
Kad nu Latvijas brīvība izcīnīta, abiem Tūteriem ir liela interese par visāda veida mākslām. Viņi cītīgi apmeklē teātru un operas izrādes, koncertus, bet arī paši vēlas kjūt kādas mākslas radītāji. Zelma Tūtere sāk mācīties dziedāšanu gan privātā studijā, gan Rīgas Tautas augstskolā. Viņu interesē arī glezniecība. 1920. gada 2. jūnijā Tūteru ģimenē ierodas atvasīte — dēls Alfs. Tas nu liekams pirmajā vietā. Zelmai Tūterei pasāktās studijas jānobremzē, cik iespējams turpinot tās pašmācības ceļā.
1938.gada augusta otrā pusē Latvija plosās bērnu trieka. Saslimst arī Tūteru vienīgais dēls Alfs un mirst 24.septembrī. Dēla zaudējums ir sāpīgs.
Kā trimdiniece Zelma Tūtere Mineapolē intensīvi pievēršas gleznošanai. Viņas nodoms nav kļūt par profesionālu gleznotāju, glezno tikai savai patikai. Uz audekliem sāk ziedēt magones, saulespuķes, rozes, dālijas, peonijas. Ziedi - krāšņi un gleznieciski izteiksmīgi. Gleznas krājas. Dzejnieka, radu un draugu ietekmēta, Zelma Tūtere rīko savu darbu pirmo izstādi 1962. gadā. 45 eļļas tehnikā darinātās gleznas gūst sevišķu tautiešu ievērību un atsaucību. 17 gleznas iegūst jaunus īpašniekus. Pēc šīs pirmās izstādes viņa piedalās dažās kopējās latviešu gleznotāju darbu izstādēs Mineapolē un arī latviešu dziesmu svētku mākslas izstādē Klīvlandē 1968. gadā. Kaut nelielu, tomēr krāsainu triepienu Zelma Tūtere ar otu ievilkusi latviešu trimdas glezniecībā.