Dzidra Vārdaune bija latviešu literatūrzinātniece   

Dzimusi Rīgā, dzelzceļa ierēdņa ģimenē.

1943. gadā beigusi Madonas 1. vidusskolu

1957. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu

No 1957. gada līdz 2000. gadam strādājusi LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. 

Izstrādājusi portretpētījumus par Māru Zālīti, Māru Misiņu, Andreju Eglīti, Māri Čaklo.   Sastādījusi Andreja Eglīša Rakstus 7 sējumos (2002–2006) un Māra Čaklā Rakstus (1–2, 2017–2020; 3. sējums sagatavots izdošanai).  

***

Strādājot Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (1957–2000; laika gaitā institūtam bijuši dažādi nosaukumi), Dzidras Vārdaunes zinātnisko interešu lokā bijusi drāmas teorija (“Traģēdijas žanrs latviešu literatūrā”, 1973), rakstījusi par monologu un dialogu drāmā, pievērsusies atsevišķu dramaturgu daiļradei (Jānis Jurkāns, Gunārs Priede).  

Pētījusi īsprozas žanrus – eseju un miniatūru (kopdarbā “Prozas žanri”, 1991).

“Literatūrzinātnē šādiem izņēmumiem, kad interpretētājam nepastāv žanru un [literatūras] veidu barjeras, pieder arī Dzidra Vārdaune. Viņas profesionālais veikums ir nozīmīgs ne vien drāmas un prozas, bet arī dzejas laukā. [..] Spēja iedzīvoties dzejas materiālā un “šifrēt” dzejas tēla un reizē arī sacerētāja talanta noslēpumu skaidrā un tīrā, modīgiem svešvārdiem nepiesātinātā valodā, iespējams, ir galvenie veiksmes rādītāji. Un vēl – māka pārvaldīt vielu un disciplinēt domu,”

tā Dzidru Vārdauni raksturojis literatūrzinātnieks Broņislavs Tabūns.  

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts izsaka visdziļāko līdzjūtību Dzidras Vārdaunes ģimenei. Informācija par atvadīšanos sekos.