Pedagoģijas zinātņu doktore INTA TIĻĻA dzimusi Daugavpilī pediatres Valentīnas (meit. uzv. Sauka- 1924 – 2012) un mērnieka Paula Daģa (1921 - 2005) ģimenē.

Paulu (dz. Ilūkstes apr. Rubeņu pag. amatnieka ģimenē, tēvs Donats (1882 -1845) cēlis namus Rīgā!) pēc izlaiduma Ilūkstes ģimnāzijā uzreiz iesauca leģionā pēcāk nosūtīts filtrācijas nometnē Tālajos Austrumos, strādādams par fedšeri, pierakstījis slimību pazīmes, lietojamos medikamentus uz bērza tāss, kuras nu ir muzejiska vērtība.Intas brālis Juris Daģis (1953 – 1990) strādājis par ārstu uz kuģiem, terapeitu Rīgas Ostas poliklīnikā, traģiski gāja bojā, zvejojot Pleskavas ezerā...

Inta Daģe absolvēja Daugavpils 1. vidusskolu, pēcāk Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti.
Universitātes laikā apprecējās ar studentu Andri Tiļļu (dz.1953 -), viņa bija sirsnīga -
izaudzināta meita Agnija, kura absolvējusi LU Juridisko fakultāti, un dēls Jānis, kurš augstākās
izglītības diplomu saņēma Parīzē, strādā starptautiskā firmā IT jomā. Inta bija gandarīta par
trim mazbērniem. Viņa bija īpaši zinīga, pašpietiekama - nezīmējās sabiedrībā, klusi veica
savu darbu - audzināja, tulkoja, docēja...

Raksturā stipra personība, noteikta, radoši atvērta
idejām.

Vaļasprieki: lasīšana, adīšana un fotografēšana.

Pedagoģe – vairāk nekā 20 gadus strādājusi par vācu valodas skolotāju – Jūrmalas 1.
vidusskolā, Rīgas 2. vidusskolā un Rīgas Doma kora skolā. Bijusi arī docētāja gan LU
Humanitāro zinātņu fakultāšu svešvalodas katedrā, gan RPIVA Svešvalodu katedrā. Apmēram
15 gadus strādājusi Austrijas Republikas vēstniecībā Rīgā, viņas galvenais uzdevums bija
kultūras sakaru veicināšana starp abām valstīm, palīdzēja Latvijas Universitātes bibliotēkai
uzturēt Austrijas bibliotēkas nodaļu, organizēja izstādes, koncertus, arī kinofestivālus,
piemēram, ar viņas gadību iepazinām austriešu režisoru Ulrihu Seidlu, kurš atveda uz Rīgu
toreiz skandalozāko filmu Paradīze – mīlestība / Paradies: Liebe (2012).

Inta palīdzēja arī noorganizēt psihoanalīzes tēva Zigmunda Freida konferenci Rīgā, sadarbojās ar filozofu Igoru Šuvajevu, kurš iztulkoja Z. Freida grāmatas latviski. Strādājot Austrijas vēstniecībā Rīgā, veica arī blakusdarbu RPIVA Vispārējās pedagoģijas katedrā. Viņas monogrāfijas ″Sociālkultūras mācīšanās organizācijas sistēma″ (2005) atziņas bieži minētas jauno pedagoģijas pētnieku darbos. Ar savu sirsnību un cieņpilno attieksmi pret skolēniem, iemantojusi patiesu cieņu.

2024. gada 23. aprīlī viņas urna guldīta Rīgas Miķeļa kapos pie viņas mātes, tēva un brāļa.