Viktors Hasmanis bija Latvijas armijas pulkvežleitnants, Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris.

Hasmanis dzimis 1892. gada 18. janvārī Lugažu pagasta Ķeizaros lauksaimnieka ģimenē. 

1908. gadā beidzis Valkas pilsētas skolu.

Pēc tam mācījies Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.

1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā un ieskaitīts 350. Vidzemes kājnieku družīnā.

 1915. gadā beidzis Gatčinas praporščiku skolu. Pēc praporščiku skolas beigšanas dienējis Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā.

Pēc Ziemeļfrontes karaskolas beigšanas 1917. gada jūnijā pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku, bet septembrī - uz 1. Latviešu strēlnieku brigādes štābu, kur dienējis kā sevišķu uzdevumu virsnieks.

1917. gada oktobrī paaugstināts par podporučiku. 

1918. gada janvārī ieskaitīts Daugavpils kara apriņķa rezervē, bet nedaudz vēlāk 94. sanitārajā transportā. Tā paša gada februārī atvaļināts. Pēc atvaļināšanas dzīvojis Valkā, bet pēc tam atgriezies vecāku mājās Lugažu pagastā.

1919. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un ieskaitīts Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulkā (daļas sarakstos no 18. februāra). Vēlāk bijis Austrumu frontes rezerves bataljona komandieris, 4. Siguldas (6. Rīgas) kājnieku pulka bataljona komandieris.

1919. gada oktobrī paaugstināts par kapteini. Piedalījies cīņās pret Bermontu, par ko 1927. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara Ordeni. No 1919. gada novembra dienējis Instruktoru bataljonā.

1920. gada janvārī iecelts par kara atašeju Igaunijā un Somijā, bet no 1923. gadā kara atašejs Vācijā. 

1925. gadā iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka bataljona komandiera vietas izpildītāju, vēlāk bijis pulka saimniecības priekšnieks. 

1926. gadā beidzis virsnieku kursus. 

1927. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1929. gadā beidzis bataljonu komandieru kursus.

No 1932. gada bataljona komandieris 5. Cēsu kājnieku pulkā, vēlāk bataljona komandieris un štāba priekšnieks 2. Ventspils kājnieku pulkā, no 1939. gada 1. novembra Liepājā izvietotā 1. Liepājas kājnieku pulka 1. bataljona komandieris.

1940. gadā pēc PSRS bruņoto spēku papildus kontingenta ienākšanas Latvijā kā Lejas-Kurzemes rajona garnizona priekšnieka amata pagaidu izpildītājs no 19. līdz 20. jūnijam mēģinājis novērst PSRS karaspēka organizētās nekārtības Liepājā. Sakarā ar viņa patstāvīgo rīcību tā paša gada 4. jūlijā viņš atvaļināts no armijas, par atvaļināšanas iemeslu uzdodot Hasmaņa veselības stāvokli.

1941. gada jūnijā Hasmaņa ģimeni deportēja, bet viņam pašam izdevās no deportācijas izvairīties.

Līdz vācu karaspēka ienākšanai slēpies. Vācu okupācijas laikā dzīvojis Gramzdas pagastā. 

1944. gadā iecelts par 15. Liepājas aizsargu pulka komandieri.

1945. gada 20. maijā apcietināts. 1946. gadā ar LPSR kara tribunāla lēmumu notiesāts, piespriežot 20 gadus ieslodzījumā, ko izcietis Vorkutā Intas soda nometnē.

No ieslodzījuma atbrīvots 1956. gadā, dzīvojis Novoselovā, Krasnojarskas apgabalā. 

1963. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Iecavā.

 Miris 1984. gada 22. decembrī. Apbedīts Iecavas pagasta Sila kapos.

Apbalvots ar

• III šķiras Lāčplēša Kara Ordeni (Nr.2057),
• VI šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,
• III šķiras Viestura ordeni,
• Aizsargu nopelnu krustu, kā arī ar
• Igaunijas I šķiras II pakāpes Brīvības krustu un
• Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.