Ilze Kalnāre (īstajā vārdā Ņina Ivanova) latviešu dzejniece un rakstniece.

Dzejnieces māte Marta Dreimane cēlusies no Vestienas „Igalēm".1906. gadā viņa sākusi studēt medicīnu Tērbatas universitātē un, pēc nostāstiem, bijusi pirmā latviešu sieviete šajā fakultātē.

Pēterburgā Marta Dreimane apprecējusies ar krievu skolotāju Nikolaju Ivanovu. Viņiem bijuši divi bērni - Ņina (vēlāk dzejniece Ilze Kalnāre) un Ansis.

Ilze Kalnāre dzimusi 1918. gada 27. janvārī Gdovā. Ilzes Kalnāres vecāku laulība bija īsa. Mazajai meitenei vēl nav bijis pat gadiņš, kad pēc viņa ar māti atgriezās vectēva mājās „Igalēs" Vestienā. Skolas gaitas tiek uzsāktas Vestienas skoliņā, studijas tiek turpinātas Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā, pēc tam viņa turpina izglītoties Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolā Rīgā

Latviešu literatūrā kļuva pazīstama 30. gados ar dzejoļiem un dažiem prozas darbiem.

90. gados radās liela interese par viņas personību un daiļradi, parādījās viņas darbu publikācijas - Grāmatu draugu biedrības izdevums ”Dzeja un proza,” ”Vidzemniece” (dzeja un proza) un citi darbi.

1996. gadā uzņemta  TV filma ”Aktrise Ragārēs” ar Agnesi Zeltiņu Ievas un Ivaru Pugu Siliešu Rūda lomā.

    Vecākā paaudze atceras vairākus I.Kalnāres dzejoļus, pirmspadomju gados pat mācījās skolā, arī ”Tēvzeme runā”

Dziedāja un dzied vēl tagad nu jau folklorizējušās dziesmas ar dzejnieces vārdiem ”Lai nu paliek šoruden” un ”Ai, māte Latgale” (mūzikas autors Jānis Norvelis).

Padomju gados I.Kalnāres un J.Norveļa vārdi tika noklusēti.

Kad dzejniece 50. gados atgriezās no izsūtījuma, Dailes teātra izrādēs G.Priedes ”Lai arī rudens” un A.Upīša ”Ziedošais tuksnesis” viņa pazina savu dzejoļu vārdus, bet dramaturgs G.Priede atbildēja, ka viņš nezina dzejoļa autoru, citējis pēc atmiņas.

   Dzejniecei bija traģisks liktenis, dzīvi izmainīja karš. I.Kalnāri apcietināja un izsūtīja uz Karagandu, kur grūtos apstākļos bija jāpavada deviņi gadi. Tā kā viņa bija liecinājusi pret pārējiem pretošanās kustības dalībniekiem, viņai tika piedāvāts sadarboties ar čeku, rakstot tās finansētajai "Dzimtenes Balsij". 

Kad 1956. gadā atgriezās dzimtenē, bija garīgi un fiziski salauzta. Te neviens negaidīja, izņemot māti, literāros darbus nepublicēja, viņa bija spiesta strādāt dažādus darbus, bieži nepietika iztikai. Slimību mākta, dažkārt dzejniece nonāca depresijā.

1967. gada rudenī I.Kalnāre ar Rakstnieku savienības gādību nonāca Ropažu pansionātā. Viņa rakstīja vēstuli valdes pirmajam sekretāram Albertam Jansonam: ”No visas sirds pateicos jums, biedram Ziedonim un Rakstnieku savienībai par atbalstu grūtā dzīves posmā.”

   1968. gada 27. janvārī, Ilzes dienā, dzejniece nelielā draugu pulkā nosvinēja 50. dzimšanas dienu, runājusi dzejoli:

”Es vīna glāzi pilnu pielēju,

Jo šodien mūža gadi mijas man -

Es rūgtumu un sāpes pazinu,

Un tomēr tūkstoš reizes atzinu,

Cik bagāta un skaista dzīve ir.”

   Pagāja vasara, 22. augustā devusies apciemot māti. 15. septembrī sēņotāji viņu atrada Ropažu meža brikšņos mirušu, iespējams, iedzērusi lielu miega zāļu devu. Pansionāta istabiņā grāmatā ieliktajā zīmītē rakstīts:

”Es aizeju un atstāju aiz sevis sāpes un asaras.”  

21. septembrī Vējavas kapsētā pavadītāji I.Kalnāri apglabāja.

Pēc gada ar mātes gādību uzlikts piemiņas akmens, kurā rindas no dzejoļa ”Tēvzeme runā”: ”Runā akmens, runā kalns, runā vārpa druvā, Runā katrs koks un lauks valodā tik tuvā.”

Pēc M. Lībietes materiāliem

1972. gadā tur apglabāta dzejnieces māte. Ilze rakstījusi: ”Manu kapu neaizmirsti, māt!”