Dzimis Vecpiebalgas "Jaunzemjos".

"Kad es 1899. gadā iestājos Raunas draudzes skolā, mums par skolotāju atnāca no Rīgas zeminara garš piebaldzēns — Augusts Bračs. Agrākais skolotājs, kādreiz slavenais cimzenietis Gaike, par jauno skolotāju kratīja galvu un teica: „Kas tas par skolmeistaru, kas lasa Heini un ar mužiku bērniem iet špacierēt!" Bet mums viņš iepatikās, lai gan tas bija diezgan stingrs, kaprīzs. Viņš bija kustīgs kā ūdens zāle, vienmēr pilns projektiem, vienmēr kritizēja vecos uzskatus un skolniekus skubināja uz lasīšanu." - no kādām atmiņām 01.11.1924. "Latvju grāmatā"

---

Dzimis Vecpiebalgas «Jaunzemjos". Deviņu gadu vecumā sākas A. Brača skolas gaitas. Viņš 1889.-1891. gados mācās Ogrēnskolā pie brāļiem Kaudzītēm, pēc tam Vecpiebalgas draudzes skolā. Tālāk seko mācības Valkas skolotāju seminārā. A. Brača pirmais darbs ir pasaka «Divi suņi", kura ievietota T. Zeiferta almanahā «Jaunā Raža» (Cēsis 1899. g.). Bijis tautskolotājs Raunā un Rīgā, bet jau 1915. gadā atgriezies savā dzimtajā pusē, kur līdz mūža galam bijis zemkopis. Rakstnieks miris Kaives "Gropiņos" 1967.gada 1.decembrī.

«Drupas»(1914) un "Izskaņa» (l92l). Tie ir galvenokārt mīlas un pārdomu dzejoļi, kur savas subjektīvās izjūtas autors mēģina  tvert plašākā filozofiskā plāksnē.

Prozā A. Brača devums krietni daudzveidīgāks nekā dzejā, kaut gan publicēts nav daudz - pavisam 22 stāsti, noveles, pasakas, tēlojumi. Daļa no tiem apkopoti divos krājumos - «Aukstā ēna» (1905) un «No atzīšanās koka» (1910), kuros galvenokārt valda tie paši motīvi, kas dzejā. A.Brača literārā mantojuma daļa ir arī viņa kritiskas apceres, recenzijas, mācību grāmatas rakstniecības teorijā un vēsturē.  No 1950. gada līdz 1959. gada novembrim tagadējais Kaives ciems (tad Leimaņi) bija iekļauts Ērgļu rajonā. Līdz 1959. gadam A. Bračs aktīvi piedalījās vietējā kultūras dzīvē - bija režisors, diriģents, bibliotekārs. A. Bračs noturējis neskaitāmus apmācību mēģinājumus, iemācījis vairākus simtus dziesmu, mācījis divas paaudzes, pie viņa dziedājuši vecāki un to bērni. Vērtīgākā balva tajos gados bija Ērgļu rajona skatēs saņemtie goda raksti par dziesmām un teātra izrādēm. Interesanta ir Augusta Brača rakstītā dienasgrāmata (1950-1959).