[aktrises Elvīras Brambergas vīrs]

Pāvils Vīlips (1901-1979) bija izglītots cilvēks. Desmit gadus viņš studējis filozofiju, bijis skolotājs Žīdu ģimnāzijā Rīgā, rakstīja dzejoļus, lugas, sacerēja, kā pats sacīja, arabes­kas, tulkoja, darīja arī sabiedriskus darbus. Pēc savas pārliecības viņš nebija gluži komunists kā viņa dzīvesbiedre Elvīra Bramberga (1902-1979), bet viņa orientēšanās bija izteikti kreisa.

Esmu vairākkārt dzirdējis Pāvilu Vīlipu uzstājamies Rakstnieku savienības sanāksmēs. Viņa runas bija visumā konstruktīvas, bet izklāstā pelēkas un dažbrīd – tieši garlaicīgas. Tomēr Vīlips nekad nerunāja liekulīgi, kā savā stostībā mēdza Sudrabkalns. Tillbergs Sudrabkalna portretā šo liekulības klātieni vērīgi pamanījis.

Par maz saistošām vērtēju Pāvila Vīlipa publikācijas. Dažas no tām uzdzen gluži dusmas – par runāšanu, ko tādā garā autors laikam nemaz nav domājis, par neveiklu literāru pozēšanu, par kreisuma kaitē paustām gļēvām idejām. Rolfs Ekmanis lieliskajā apcerējuma „Latviešu rakstnieki Iekškrievijā 1941-1945” (JG66, 1967) nobeigumā ievietojis padomju ideologu kopbildi, kas radusies tūlīt pēc Otra kara. Tajā, saprotams, ir arī Vīlips, vācu gados pāris mēnešus uzturējies Centrālcietumā.

Valsts arhīvā Bezdelīgu ielā ir visai plašs Vīlipa fonds, kas ietver arī aktrises Elvīras Brambergas lietu. Vai varbūt klājas sacīt otrādi? Brambergas fondā ietverts Vīlips, jo Bramberga trīsdesmitajos gados bija izdaudzināta aktrise. Viņa ar iespaidīgu spēlēšanu un dziedāšanu tā dēvējamās dziesmu spēlēs esot pat stabilizējusi Dailes teātra finansiālo stāvokli. Esmu gan Brambergu redzējis tikai izrādēs pēc Otra kara. Tajās viņa bija, skaidri jāteic, maz ietekmīga aktrise. To, saprotams, izjuta Eduards Smiļģis, Brambergai piešķirdams bālas lomas nelielā skaitā. Mirdza Ķempe, gan laikus nešķirodama, veltījusi Brambergai īpašu dzejoli „Balss”, ko Ķempes Kopotu rakstu sastādītāja Vija Kaņepe ievietojusi 2. sējumā.

Elvīras Brambergas sabiedriskās aktivitātes pēc Otra jeb, kā aktrise pati teiktu – Tēvijas kara bijušas vērā ņemamas. Jau 1946. gadā viņa raidīta uz Maskavu piedalīties kādā radošo darbinieku sanāksmē, kas ilgusi vairākas dienas. Vīram rakstītajā vēstulē Bramberga žēlojas par noguršanu no garajām runām, bet vakaros bijusi iespēja redzēt labas izrādes. Mazajā teātrī viņa redzējusi Šova „Pigmalionu”, Maskavas Dailes teātrī – Čehova „Trīs māsas”. Abas izrādes māksliniecei ļoti gājušas pie sirds.

Vairākas vēstules Bramberga rakstījusi no Krimas, kurp sūtīta ārstēties labās sanatorijās. Ar visu augsto sabiedrisko stāvokli Brambergai tomēr Krimā atsevišķa istaba nav piešķirta, vienreiz vajadzējis uzturēties kopā ar kādu Murmanskas grāmatvedi, kā apliecināts vēstulē, kas rakstīta 1965. gada 13. februārī. Par laimi, krievu matrona bijusi pacietīgas dabas, manāmu strīdu nav bijis. Dailes teātra izbraukuma izrādēs Latgalē Brambergai pienācīgā kārtā piešķirta pašai sava gulta, galu galā – jau no 1947. gada aktrise ir LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece. Vīriešu kārtas aktieriem, nopelniem bagātiem vai ne, visiem vajadzējis gulēt uz piepūšamiem matračiem.

1940. gadā dzimusī meita Velga sabiedrībā pazīstama galvenokārt ar divām lomām filmās: „Nauris” un „Šķēps un roze”. Aktrises darbība Dailes un Jaunatnes teātrī palikusi bez redzamāka sabiedriska iespaida. Toties ļoti koši un pašironiski Velga Vīlipa sevi atklājusi kādā sarunā ar teātra kritiķi Teklu Šaiteri. Saruna notikusi priekš vairāk nekā desmit gadiem, īsi pirms aktrises sešdesmit piecu gadu jubilejas. Vīlipu ilgu gadu dzīvoklis Tērbatas ielā drīz bijis pametams īres dārdzības dēļ, bet aktrise sarunā nezaudē atjautu. Visās dzīves likstās, kādas aktrisi piemeklējušas lielā skaitā, viņa pratusi ar pašironiju un kritisku attieksmi saglabāt līdzsvaru. Jau tas vien, ka viņa apprecējās ar skatuves mākslinieku un jokdari Edgaru Liepiņu, uzlika viņai pārdzīvojumus eo ipso. Bet no šās laulības ir divi puikas, tagad jau lieli vīri. Un latviešu sabiedrībai ir pazīstama sprēgājoša anekdote. Edgars Liepiņš, nevarēdams vairs paciest dēla Tila nerātnības, grasījies viņam dot pa ciskām ar nātru kušķi. To redzējusi vecāmāte – Elvīra Bramberga, skaļā izmisumā viņa kliegusi: „Fašists bērnu sit nost.” Uz Brambergas eksaltāciju Liepiņš pretī: „Redz, pie kā noved komunistu audzināšana!”

2012. gadā Nacionālās bibliotēkas vecajā ēkā Krišjāņa Barona ielā bija plaša Vīlipu dzimtai veltīta izstāde. Tāda varēja rasties, Velgai Vīlipai nesavtīgi šķiroties no daudziem vērtīgiem manuskriptiem un dokumentiem, vēsturiski nozīmīgām fotogrāfijām. Plašā fonda izveidošana lielā mērā ir dzejnieka Egīla Plauža atraitnes Skaidrītes Plaudes nopelns. Ar daļu no Vīlipu fonda nesen iepazinos. Pāvila Vīlipa mūža pirmās puses spilgts raksturojums ar kopīgu virsrakstu „Pro domo sua” ir pulka iespaidīgāks par publicētiem darbiem, un jāskumdinās, ka tas nav izdots. Krievu okupācijas laikā tas, protams, izdevniecībai nederēja, bet tagad būtu respektējams.

Elvīras Brambergas vēstules meitai pauž raizes par atvases uzvedību, sevišķi tais brīžos, kad jauniete ir, mātes ieskatā, kopā ar sliktiem draugiem. Māte lūdz vairāk atklātības pret vecākiem, vairāk piesardzības attieksmēs ar citiem jauniešiem, beigās, 1965. gada vēstulē, kas gan nav Nacionālās bibliotēkas, bet ir Valsts arhīva īpašumā, Bramberga izmisumā meitai raksta: Ceru, Velgucīt, ka Tu tomēr dzīvosi ar saprātu, lai neizrautu kādu jaunu ārprāta numuru. Zinot Velgas Vīlipas rezolūtu attieksmi pret aizgājušiem gadiem, viņas spēju rezignēti vērtēt notikumus un kritiski attiekties pret savu jaunības dienu rīcību, esmu pārliecināts, aktrise neapvainosies par piecdesmit gadu vecas vēstules izlasīšanu un publisku pieminēšanu.

Jānis Liepiņš

Rakstnieks un Dr. med. Jānis Liepiņš ir daudzu rakstu un arī grāmatu autors. Laikraksta Latvija Amerikā (Toronto) pastāvīgais līdzdarbinieks. Dzīvo Rīgā.

Avots: Jaunā gaita