Dzimis Bramberģes pagastā.

Mācījies. Svētes pagastskolā.

1905 -1907 darbojies Jelgavā, pēc tam sāka strādāt par mācekli Jelgavas Krāmera atslēgu fabrikā.

1905.gada revolūcijas laikā iestājās LSDSP un darbojās partijas Jelgavas organizācijas propagandistu kolēģijā (1905-1907).

1908. gadā viņu apcietināja, cietumnieku žurnālā viņš publicēja savus pirmos dzejoļus. Pēc atbrīvošanas Bērce emigrēja uz Lielbritāniju, kur strādāja dažādus gadījuma darbus.

1911. gadā atgriezās Latvijā, strādāja Felzera mašīnfabrikā, bija Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) Rīgas organizācijas loceklis.

1912. gadā pārcēlās uz Baku, kur tika apcietināts, notiesāts un izsūtīts trimdā (1913-1916).

1917. gadā atgriezās Rīgā, kā propagandists darbojās LSD Rīgas organizācijā un tika ievēlēts par Rīgas pilsētas domnieku no LSD saraksta. Pēc tam, kad 1918. gada sākumā visu Latviju okupēja Vācijas karaspēks, Bērci apcietināja un ieslodzīja Krimūnu koncentrācijas nometnē.

1919. gadā, pēc tam, kad  Krievijas Sarkanā Armija bija okupējusi Latviju un izveidojusi marionešu- Stučkas "LSPR"  valdību, Augusts Bērce bija laikraksta "Sarkanais Karogs" redaktors, LSPR valdības sociālās apgādes komisārs. 

Pēc Latvijas atbrīvošanas no Krievijas Sarkanarmijas, kopā ar to evakuējās uz Krieviju.

1920. gada aprīlī atsūtīts uz Latviju.  Rīgā, bija nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas CK loceklis, laikraksta "Cīņa" redaktors, piedalījās izdevniecības "Daile un Darbs" organizēšanā.

1921. gada 13. maijā viņu apcietināja un ar Latvijas lauka karatiesas lēmumu piesprieda nāves sodu, kas izpildīts

1921. gada 11. jūnijā Rīgā Centrālcietumā

Pirms nāves viņš uzrakstīja savu pēdējo stāstu "Menusa nāve".

 Dēls - rakstnieks Vizbulis Bērce (1916-1971). 

Māsa - Lavīze Bērce, kom. partijas kurjers, nāves sods 1920.g.maijā.