Floridā 1980.gada 13. jūlijā miris Latvijas laika valsts darbinieks Zamuels Avots-Ansons. Viņš dzimis 1890. gada 23. janvāri Zemgalē lauksaimnieka ģimenē Platones pagastā. Pēc nobeigtas izglītības Jelgavā Avots iestājies Krievijas cara armijā kā savvaļnieks, Pirmā pasaules karā dienējis kā virsnieks, Daugavpils frontē kritis vācu gūstā, bet no tā viņam izdevies izbēgt.

Nodibinoties neatkarīgai Latvijai, strādājis cietuma pārvaldē. Viņa izcilākais darba posms sākas 1936. gadā, kad viņu iecēla par jaunās, modernās labošanas-audzināšanas iestādes organizētāju un priekšnieku Valmiermuižā (pie Valmieras). Jau dažos gados jaunā iestāde bija priekšzīmīgi noorganizēta, piesaistot plašajā darbā agronomiskus darbiniekus. Darbojās priekšzīmīga lauksaimniecība ar blakus nozarēm: sugas lopu audzētava, dārzkopība ar vīna ogu mājām un plašu kokaudzētavu; tāpat darbojās dažādas darbnīcas, koku zāģētava un plaši pazīstama linu fabrika. Šie daudzie un dažādie uzņēmumi bija domāti ne tikai iemītnieku labošanai un apmācībai dažādos amatos un darbos, bet tie arī deva iespēju apkārtējiem lauksaimniekiem iegādāties no jaunās iestādes sugas lopus, lauksaimniecības, dārzkopības ražojumus un selekcijas sēklas.

Blakām valsts darbam Avots rosīgi piedalījās ari sabiedriskā darbā: bija Valmieras aizsargu pulka saimniecības daļas priekšnieks, Bērnu palīdzības Valmieras nodaļas priekšsēdis. Liepājas ielenkuma laikā 1945. gadā Avots vadīja leģionāru un policistu ģimeņu evakuāciju uz Vāciju, pats izlietojot pēdējo iespēju aizbraucot 10. martā. Pēc kara beigām iestājies amerikāņu inženieru rotā un piedalījies vēsturiskajā Berlīnes gaisa tilta operācijā.

1949.gada beigās izceļoja uz ASV un apmetās savas meitas Rutas ģimenē Providencē, R.I. Pēc pensijas piešķiršanas nodevies filozofijas studijām Maiami universitātē, Floridā. Sarakstījis angļu valodā dažas nepublicētas filozofijas grāmatas, ceļojumu aprakstus, kā arī latviešu valodā dažas noveles. Daudz ceļojis pa Rietumeiropu, ASV un Kanādu. Kādu laiku pavadījis rietumu krastā, kur dzīvo viņa dēls Miervaldis ar ģimeni.

Avots: "Laiks", 1980