Oto fon Hūns bija Jelgavā (Kurzemes hercogistē) dzimis ārsts, vēsturnieks, kultūras darbinieks.

1780-1783. mācījies Jelgavas Pētera akadēmijā (Academia Petrina), vēlāk studējis Vācijas universitātēs.

Ieviesis pretbaku vakcināciju pēc Dženera metodes Rīgā (tobrīd okupēta un iekļauta Krievijas impērijā) un visā pārējā Krievijā (sākot ar 1800.g. 27.novembri Rīgā).

Garīgi slimo aprūpes iestādes "Aleksandra Augstumu iestāde" dibinātājs un pirmais direktors.

***

Oto Hūns veica plašus pētījumus Vidzemes un Rīgas iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā, epidēmiju ierobežošanā, demogrāfijā un topogrāfijā. Viņš bija divas reizes precējies un no abām laulībām viņam bija 12 bērnu, no tiem 8 pārdzīvoja savu tēvu.

1764. gada 17. jūnijā dzimis Kurzemes hercogistes superintendenta Kristiāna Hūna ģimenē Jelgavā.

1780. - 1783. gadā mācījās Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā "Academia Petrina".

Halles universitātē Vācijā studēja teoloģiju.

1788. gadā ieguva Dr.med. grādu Getingenes universitātē. Gadu vēlāk viņš Pēterpilī nokārtoja eksāmenus un ieguva tiesības strādāt par ārstu Krievijas impērijas teritorijā.

1789. gadā kļuva par Rīgas kara hospitāļa (dibināts 1754. gadā) otro ārstu, bet drīz vien pievērsās privātpraksei, īsā laikā kļūdams par populāru un iecienītu ārstu Rīgā.

1795. gadā Rīgā izdeva "Rīgas pilsētas topogrāfisko aprakstu ar ārsta novērojumu pielikumu".

1800. gada 27. novembrī Oto Hūns paveica pirmo baku vakcināciju Krievijā, izmantojot angļu ārsta Edvarda Dženera pirms dažiem gadiem (1796.) atklāto vakcinācijas metodi.

1803. gadā nodibināja "Rīgas Baku potēšanas institūtu".

1804. gadā viņš pēc grāfa Andreja Razumovska aicinājuma pārcēlās uz Maskavu.

1805. gadā kā Razumovska mājas ārsts viņš apceļoja Ukrainu.

1806. gadā Oto Hūns trīs sējumos Maskavā izdeva savus ceļojuma iespaidus pa Ukrainu.

1807. gadā Maskavā publicēja darbu "Vispārēja aizsargbaku ieviešana Eiropas un Āzijas Krievijā".

1808. gadā viņš pārdeva savu 2000 sējumu lielo bibliotēku Maskavas universitātei.

1809. - 1811. gadā Napoleona karu laikā pēc kņaza Repņina uzaicinājumu kļuva par krievu vēstniecības ārstu Kaselē un Parīzē.

1811. - 1813. gadā strādāja par ārstu Pēterpilī.

1813. gadā O.Hūns atgriezās Rīgā, darbojās kā ārsts, zinātnieks, vēsturnieks un kultūras darbinieks.

1824. gadā kļuva par garīgi slimo un venērisko slimnieku aprūpes iestādes "Aleksandra Augstumu iestāde" pirmo direktoru.

1832. gada 20. martā miris pēc ilgstošas slimošanas ar bronhiālo astmu.

Viņā pēdējā atdusas vieta ir Rīgas Lielajos kapos blakus Johanam Kristofam Brocem (1742.-1823.).

Dalība sabiedriskajās organizācijās un apbalvojumi

• Pēterburgas Medicīnas kolēģijas goda loceklis (1803).
• Pēterburgas ložas „Pēteris pie taisnības” (no 1811) brālis.
• Galma padomnieks (1817).
• IV klases Svētā Vladimira ordenis (1821).

Darbi

• "Commendatio de regeneratione patrium mollium in vulnere" (latīniski Getingenē, 1787);
• "Observationum medicarum ac chirurgicarum, fasciculus. Cum tabula aenea" (latīniski Getingenē, 1788);
• "Rīgas pilsētas topogrāfisks apraksts ar ārsta novērojumu pielikumu" (vāciski Rīgā, 1795. gadā, "Топографическое описание города Риги", krieviski Pēterburgā, 1804);
• "Nedaudz vārdu pilsoņiem un zemniekiem par govju baku potēšanas lietderību" ("Несколько слов к гражданам и поселянам о пользе прививания коровьей оспы", krieviski Мaskavā, 1807);
• "Vispārēja aizsargbaku ieviešana Eiropas un Āzijas Krievijā" ("Повсеместное введение предохранительной оспы в Европейской и Азиатской России", vāciski un krieviski, Maskava, 1807);
• "Papildinājums Vidzemes medicīniski topogrāfiskajam aprakstam" ("Дополнение к медико-топографическому описанию Лифляндии", krieviski Pēterburgā, 1814).