V. Maslihs aizgājis aizsaulē nepilnus divdesmit gadus vecs, bet viņa atstātais dailinieka mantojums ir sasniegumiem bagāts.
Uzaudzis māksliniecisku interešu lokā un būdams reti smalkjūtīgas dabas cilvēks, Maslihs jau bēmīhā lolo cerību sevi redzēt kā mākslinieku un celtnieku. 1941. gada rudenī Maslihs iestājas akadēmijā un dod izcilus sniegumus glezniecībā, zīmējumā un kompozicijā. Ar retu darba mīlestību un gaumi viņš strādā arī patstāvīgi un pie tam visai veiksmīgi. Viņš pētī Delakruā glezniecības principus, daudz studē Rembranta un Tiepolo mākslu. Bet tad 1944. gadā viņu komandē uz Pliskavu veikt restaurācijas darbus. Tur Maslihs nokļūst kara darbības apvidū, kara apstākļi sagrauj viņa fiziskos spēkus, un š. g. 25. martā tas mirst no tīfa.
Dziļās skumjās pieminot jauno mākslinieku un sirds cilvēku, nāk atmiņā romieša Ovida dzejolis par kādu kvēlu ilgu pilnu jaunekli vārdā Faetonu, kas traucas saules ratos debess zvaigžņotā bezgalībā un kam Apollons saka: „Sors tua mortalis, nonest mortale quod aptas." (Tavs liktenis mirstams, bet nemirstams tas, ko tu vēlies.)

Avots: Laikmets, 23.06.1944

***