No Latvijas saņemta ziņa, ka tur pēc ilgas un grūtas slimības, kas cēlusies no piedzīvotās triekas lēkmes, 4. janvārī 54 gadu vecumā miris gleznotājs Gunārs Hermanovskis, neatkarīgās Latvijas pirmā satiksmes ministra dēls.

1943.gadā beidzis Latvijas mākslas akadēmiju, Gunārs Hermanovskis kā teicams un novatorisks ilustrators kļuva pazīstams jau kopš 1936. gada. Vācu okupācijas laika beigās viņš bija izšķīries par trimdu un Ventspilī gaidīja savu vietu kādā zvejas laivā pārbraukšanai uz Zviedriju. Kad kārta pienāca, sirsnīgais mākslinieks arvien to atdeva kādai mātei ar bērnu vai kādai māmuļai. Tā viņš nekad vairs nenonāca pie saviem vecākiem un brāļiem - māksliniekiem rietumos. Padomju spēkiem okupējot Latviju, G. Hermanovskis no Ventspils atgriezās Rīgā.

Par gleznām, kuras Izteica rūgtumu pret komunistiem, viņu notiesāja uz 15 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. Pēc astoņu soda gadu izciešanas viņu sabrukušās veselības dēļ atlaida uz dzimteni, bet drīz pēc tam triekas lēkme viņam paralizēja ķermeņa labo pusi, tā ka māksliniekam vairs nebija iespējams strādāt. Šīs ciešanas turpinājās 9 gadus. 4. janvārī viņu piemeklēja jauna lēkme, šoreiz pārtraucot mākslinieka sapņus, darbus un sāpes pavisam. Mākslinieku savienības valde Gunāra Hermanovska nekrologā solas paturēt viņu "mīļā piemiņā, atcerēsies viņu kā klusu sirsnīgu darba biedru, kam piemita augstākā pienākuma apziņa." Ne ar vārdu nav pieminētas tās ciešanas, kādām mākslinieku varmācīgi pakļāva padomju vara, beigās iedzīdama to kapā. To teikt tātad nedrīkst, lai nebūtu jāpiedzīvo apklusušā mākslinieka liktenis... Gunārs Hermanovskis 11. janvārī guldīts Rīgas Meža kapos.

Sieva - Valija.

Avots: Laiks, 05.02.1969