Tautas deju skolotāja.

Ne jau tikai bijušie dejotāji vien ir pateicību parādā Zinaīdai Samai par viņas mūžu. Izpostītajos pēckara gados viņa vāca kopā, veidoja savas un atjaunoja sensenas latviešu tautas dejas, cēla tās godā un saulītē. Šajā darbā viņa bija līdzgaitniece mūsu tautas deju vecmeistariem Mildai Lasmanei un Harijam Sūnam.

Kurš gan nezina cēlo, svinīgo «Gatves» deju? Tā ir viņas. Savu darbu skolotāja darīja aizrautīgi. Tieši Zinaīdas Samas dejotāji tika sūtīti uz Vispasaules jaunatnes festivālu Maskavā, piedalījās baleta izrādēs «Laima» un «Brīvības sakta».

Ne jau tikai dejas mākslu un staltu stāju skolotāja mācījusi. Pati viņa bija elegances, smalkjūtības un labu manieru paraugs. Ļoti šīs īpašības bija vajadzīgas tiem, ko viņa sameklēja pa arodskolām, aicināja uz savām deju un labas audzināšanas stundām.

Četrdesmit darba gados Zinaīda Sama vadījusi daudzus deju kolektīvus, arī lauku rajonos, sākot ar Talsiem, vēlāk ik nedēju braucot pie saviem dejotājiem uz Jēkabpils rajonu. Viņas horeogrāfes un deju pedagoģes mūžā nozīmīgākie bijuši Tautas deju ansambļi «Līgo» un «Gatve». Daudzie viņas darba turpinātāji tagad paši vada deju kolektīvus gan Rīgā, gan visos Latvijas nostūros. Vakar šie dažādu gadu un dažādu kolektīvu cilvēki bija kopā.

Tas bija Zinaīdas Samas mūža lielais apvienotais kolektīvs, kas gāja nedejiski smagā un skumjā solī, nesot rokās viņas mī|ās vijolītes, atraitnītes, sīkziedītes.

Avots: Literatūra un māksla, 13.05.1989