Mirusi Elza Zeizuma, ilggadēja Rakstnieku savienības darbiniece, spilgta personība, kuras dzīve bija cieši savijusies ar rakstnieku darbu un atstājusi uz to savu neizdzēšamu iespaidu. Atskaitot divas nedēļas atvaļinājuma gadā un dažu piektdienas pēcpusdienu ziemas sniegājā, Elza Zeizuma Rakstnieku savienībā bijusi no rīta pirmā un darba dienas galā izgājusi pēdējā. Kā atsaucīgu, apzinīgu (un, kur vajadzīgs, uzstājīgu!) darbinieci Elzu Zeizumu uzteikuši Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns, Anna Sakse, Mirdza Ķempe, daudzi šodien darbīgie vārda mākslinieki. Daudzi viņai pasnieguši vienu no pirmajiem savas nupat iznākušās grāmatas eksemplāriem ar īpašu veltījuma ierakstu. Pārkāpjot sava mūža septiņdesmit piektā gada slieksni, Elzai Zeizumai radās vēlme atstāt pierakstos Rakstnieku savienībā novēroto, apstāstīt atsevišķus savienības vēstures notikumus, epizodes kolektīva dzīvē, sniegt dažu literātu portretējumus. Viņa gandrīz četrdesmit gadus diendienā tikusies, runājusies ar dažādiem vārda māksliniekiem raibos notikumu jūkļos, vērojusi viņus gan ikdienišķās, gan ārkārtējās situācijās, atminējās viņu sacīto. Pie Rakstnieku savienības «vēstures» darināšanas Elza Zeizuma lūkoja piesaistīt kādu no literātiem. Bet uzrunātie allaž bija nevaļīgi, viņiem vienmēr bija kaut kas steidzami darāms, un viņas iecere palika tikai iecere... (Literatūra un māksla, 1983)

---

Valdīja uzskats, ka Elza ir untumniece un brīžiem nesavaldīga. Manuprāt, viņa vienkārši atļāvās greznību runāt to, ko domā. Lai līdz tam nonāktu, no sevis jānoloba ne mazums ādu, filozofiski nokļūstot līdz patiesai visu cilvēku līdzvērtības apziņai. Elzai Zeizumai tāda bija. Jā, uz papīra viņa skaitījās kurjere, taču tas ne mazākajā mērā netērēja viņas pašapziņu. Jo mazs ir tikai tas, kas ar lielumu nesader. Elza Zeizuma un Rakstnieku savienība bija viens, tā pilnībā aizņēma viņas dzīvi.
Jaunība Elzai Zeizumai pagājusi, kalpojot pie Benjamiņiem Jaunāko Ziņu ekspedīcijā. Ja Rakstnieku savienībai vajadzēja kaut ko glīti iesaiņot, Zeizuma to izdarīja ne vien profesionāli, bet arī ar krāšņu fantāziju. Cilvēkiem, kas baudīja viņas uzticību, Zeizuma par tiem laikiem stāstīja iedvesmoti un tēlaini. Īpaši par teiksmainajām pieņemšanām Valdeķu muižā, kur Benjamiņi reizi gadā viesinājuši savus uzticamākos darbiniekus.
Pēc Džesijas Dzērves nāves veselība biežāk sāka streikot arī Zeizumai. Reiz, juzdamās mundra, viņa apvaicājās, vai man esot Hamsuna kopotie raksti. Kad atbildēju, ka nav gan, katru dienu atnesa pa diviem trim brīnišķīgi saglabātiem sējumiem. Dariet, lūdzu, man to patikšanu un pieņemiet, viņa sacīja. Es mājās tīru skapjus, gribu aiz sevis atstāt nokoptu vietu. Un kā jums ar Lāgerlēvas kopotiem rakstiem?  (Diena, 20.06.1992, no Zigmunda Skujiņa raksta)