Baltu (latviešu un lietuviešu valodas) filologs. Bija Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes dekāns.

Valodnieks, kultūras darbinieks, baltu filologs, latviešu –lietuviešu sakaru veidotājs, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāns. Filoloģijas doktors, docents.

" Lietuvas latvietis, dzimis pierobežā Lietuvā pie Vadakstes upes Ķiviļu ciema Pipiros Akmenes rajonā. Mācījies Latvijā, jo vecāki bija latvieši kā vairums tolaik šai apkaimē dzīvojošo iedzīvotāju...

Uz Latviju pārcēlās dzīvot 2.pasaules kara laikā. ”Ienāca” Vadakstē, jo ugunsnelaimē viņu mājas nodega un vairs nebija pajumtes .Tad apzināja tuvāko apkaimi ,kur ir kādas tukšas mājas, kur varētu apmesties. Kādu nakti pārgāja robežu ar visu iedzīvi un palika dzīvot Vadakstes "Lapsās".

Par sevi viņš stāstīja:

„Vadakstes skolā mācījos no 1945.gada līdz 1952.gadam. Brālis bija nedaudz vecāks par mani, viņš līdz 3.klasei mācījās lietuviešu skolā, es gan uzreiz gāju Vadakstē, lai gan biju jau pāraudzis ābečnieka vecumu. Sāku mācības 8 gadu vecs.

Kādu laiku dzīvojām arī Vadakstes Makšos, blakus mājās Narvaišos dzīvoja Belicki.Ar Mārtiņu un Austru reizē gājām skolā. Dažreiz par lieliem priekiem ziemā mūs uz skolu veda Pērkons ar zirgu.

Upe ,-ar to saistās īpaši mīļas atmiņas... Upē ķērām zivis, līdakas, ja labi mācēja , tās varēja ar dakšiņu durt. Vēdzeles ķērām ar rokām,- pacel akmeni un uzmanīgi , lēnītēm saķer zivi, kas paslēpusies zem tā šķietamā drošībā.

Vienmēr atceros milzīgās liepas upmalā.

Senāki upē esot bijis daudz vēžu, laikam tak vairumā tie mituši Lietuvas puses Vadakstes pietekā Vēžupē.

Skolā mani mācīja skolotājas – Krūtaine, Zvēra, Fridrihsone un citas....

Biju klāt pie Lielā Ozola degšanas Vadakstes skolas parkā.

Liekas, puikas , lai izkvēpinātu kovārņus , to bija aizdedzinājuši. Bija tie negantnieki  putni tur sanesuši pilnu dobumu ar visādām drazām un žagariem un ļoti skaļi tarkšķēja pa parku. Negribēja jau koku iznīcināt, drīzāk mieru un kārtību atjaunot...bet iznāca slikti. Redzējām , kā ozols dega rūkdams vairākas dienas, visi bij sabijušies un uztraukušies. Beidzot izsauca ugunsdzēsējus , tie lēni lēnītēm piestūma mašīnu un piepumpēja koku ar ūdeni .Un mēs ar, tādi nesaprātīgi puišeļi ,kā jau puikas, stāvējām klāt un skatījāmies pulksteņos, pēc cik minūtēm ozols nogāzīsies!

Kādreiz skolā [pilī] bij brīnišķīga lielā zāle, blakus zālei bij vēl divas telpas, apaļajā zālē bij klases, tur mācījās bērni.

Atceros, kā parasti mēs kādi desmit lietuviešu puses bērni karojām un kāvāmies ar kaimiņiem , īstajiem lietuviešiem , un leitis nebij vis nekāds lamu vārds , tas vienkārši apzīmēja cilvēka tautisko izcelsmi un etnisko piederību.

Viss tagad stipri pārmainījies.

Auces vidusskolā mācījos no 1952 .līdz 1956.gadam. Matemātiku mums mācīja Danenbergs, latviešu valodu Spridzāne. Matemātika man labi veicās, piedalījos arī olimpiādēs.

No 1956. līdz 1961.gadam mācījās LVU vēstures un filozofijas fakultātē.

1961.-1964.Viļņas Valsts universitātes aspirants.

No 1964.gada LVU pasniedzējs, LU mācībspēks .

No 1978.gada LVU docents.

No 1979.gada LVU Filoloģijas fakultātes dekāns.

No 1977.gada PSKP biedrs.

1975.g.aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju.

Precējies. Divi dēli Jānis un Dainis , sieva Inese Bērtule strādā Rīgas Politehniskajā institūtā par vecāko matemātikas pasniedzēju.

[Tā viņš, docents Reinis Bērtulis par sevi stāstīja man LVU Filoloģijas fakultātē 1988.g.martā. Pierakstīja Inta Tuza.]