Diemžēl bija tādi laiki, kad senči par sevi jaunajam paaudzēm stāstīja ļoti maz...

Ko es varu pastāstīt par savu vectēvu? Laikam tikai to ko viņš pats par sevi paspēja pastāstīt vēl dzīvs būdams. Vectēvs beidza Aleksandra karaskolu Sankt. Pēterburgā, piedalījās pirmajā pasaules karā, tad nedaudz baltgvardu kustībā. Vēlāk atgriezās Latvijā, iesaistījās atbrīvošanas cīņās.

Pēcāk, dienests Latvijas armijā, gan kājnieku, gan jātnieku vienībās.
1939.gada 06.martā Spricis Valdemārs 5. Cēsu kājnieku pulka rotas komandieris kapteinis tiek apbalvots ar Viestura ordeni ar šķēpiem.

Pēc 1940.gada Latvijas okkupācijas tiek ieskaitīts RKKA 24.korpusā, izsaukts uz Liteni, it kā uz mācībām bet patiesībā bija paredzēts ievilināt uz nošaušanu. Izglāba 2 pasaules kara sākums, viņu no kapteiņa degradēja par seržantu un ar krievu trjohļiņeiku sūtīja apturēt uzbrūkošos tankus.

Vectēvs esot izlicies par kritušu, gulējis ierakumā trīs diennaktis kamēr uzbrūkošās vācu vienības nepagāja garām, vēlāk, kādā mājā viņam izdevās pārģērbties civilajās drēbēs, un viņš atgriezās mājās... kad tika organizēts latviešu leģions, vectēvs tajā iestājās, bija Volhovā, Opočkā, bet karu beidza Kurzemes katlā kā bataļjona komandieris, majora dienesta pakāpē, padevās gūstā, tikai pēc vācu kapitulācijas 1945.gada 10.maijā. pēc sagūstīšanas, tika piespriesti 10 gadi lēģeru... un 25 gadi viņam bija liegtas tiesības atgriezties savās iepriekšējās dzīves un dienesta vietās...

Pēc lēģeriem dzīvoja Liepājā kur strādāja par grāmatvedi... pašus beidzamos dzīves gadus viņam atļāva atgriezties Rīgā, kur arī vectēvs mira.