Pāvels Lapekins (1917-1988) bija pareizticīgo latviešu garīdznieku Lapekinu dzimtas pārstāvis, ievērojamā virspriestera Nikolaja Lapekina (1894-1973) dēls.

Dzimis  Pirmā pasaules kara laikā 1917.gada 29.jūnijā Rjazaņā Krievijā, kur viņa ģimene atradās bēgļu gaitās.

Pēc atgriešanās Latvijā mācījās Šķilbēnu pagasta Rekavas vidusskolā un pabeidza to ar Zelta medaļu. Pēc tam Pāvels Lapekins sāka studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā bija studentu korporācijas „Lettonia” biedrs, kā arī Latvijas Nacionālās operas kora baritonu grupas dziedātājs. Kora sastāvā piedalījies vairākos Latvijas Nacionālās operas iestudējumos.

Studijas Pāvels Lapekins nepabeidza, jo sākās Otrais pasaules karš. Vācu okupācijas laikā viņš tika sagūstīts un aizvests uz darba nometnēm Vācijā, no kurienes atgriezās 1946.gadā. Pēc kara Pāvels Lapekins strādāja par skolotāju Latgales skolās. Piecdesmito gadu beigās viņš uzsāka darbu Jēkabpils vēstures muzejā, ko tolaik vadīja Arnolds Štokmanis, organizēja izstādes, strādāja pie ekspozīciju veidošanas un saglabāšanas. Nomainoties muzeja vadībai, Pāvels Lapekins no darba bija spiests aiziet, jo traucēja viņa izcelšanās – „mācītāja dēls”.

No sešdesmito gadu beigām līdz pat aiziešanai pensijā 1987.gadā Pāvels Lapekins strādāja Jēkabpils Dolomīta ieguves un apstrādes rūpnīcā par brigadieri. Par godprātīgu un teicamu darbu tika apbalvots ar Latvijas PSR medaļu „Darba veterāns”.

Ilgus gadus Pāvels Lapekins bija Jēkabpils pareizticīgo Svētā Gara baznīcas kora dziedātājs. Bija prasmīgs un aizrautīgs šahists, izkopa spēles manieri un guva panākumus – vairākkārt piedalījies simultānspēlēs ar starptautisko šaha lielmeistari Mihailu Tālu.   

Pāvels Lapekins miris 1988.gada 1.augustā, apbedīts Jēkabpils pilsētas kapos.